Šādi grozījumi ir prasts Rīgas apgabaltiesas lobijs. Vajadzēja vienkārši ierobežot gadījumus, par kādiem spriedumu var pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā, un kasācijai atstāt tikai ļoti, ļoti mazu gadījumu skaitu un tikai rakstveida procesu.

Nu, nez, šoreiz gan nešķiet, ka godājamajam senatora viedoklis ir pietiekami pamatots.



Ja pirmās instances tiesa, izskatot lietu, taisa kļūdainu spriedumu, lielākoties tiek pieļauta vai nu materiālās, vai procesuālās normas nepareiza piemērošana, kas ir tieši kasācijas pamats. Piemēram, tiesas atteikums uzaicināt liecinieku var būt gan CPL 9.p., gan 10.p. gan 74.p., gan 93.p., gan 97.p. pārkāpums. Apelācijas instance nekad nevērtēs šādas piemērošanas nianses, bet bliezīs visu no jauna pēc būtības. Kasācijas instance var tikai īsi norādīt uz kļūdu un nodot lietu atkārtotai izskatīšanai. Tas sekmēs gan judikatūras veidošanos, gan tiesnešu izglītošanos ar daudz mazākiem resursiem (kā šķira izkrīt dārgā apelācija 3 tiesnešu sastāvā). Turklāt kasācijas instancē, kā norāda pats senators, daudzas sūdzības nemaz netiek līdz izkatīšanai.



Varbūt vajag palielināt senatoru skaitu? Domāju, ka uz ierēdņu skaita samazināšanas rēķina tas būt izdarāms, jo tiesībpolitiskā ziņā viens senators ir vismaz 100 ierēdņu vērts, bet finansiālā - diemžēl tikai 5-8. Savulaik bija arī doma atteikties no AT palātām, pārnesot visus vai daļu AT tiesnešus uz Senātu vai apgabaltiesām. Jāmācās rakstīt īsus spriedumus. Varianti ir, nav kas bīda.