XX gadsimta deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ne tikai ar politisko procesu aktivizāciju nu jau bijušajā PSRS, bet atklāja arī nepieciešamību pēc tiesību reformām valstīs, kas izveidojās pēc PSRS sabrukšanas. Bijušās civiltiesību sistēmas normas šajās valstīs tagad bija pretrunā ne tikai ar jaunattīstošos tirgus ekonomiku un tām attiecībām, kas radās šī jaunā saimniekošanas veida rezultātā, bet arī starptautiski atzītiem cilvēktiesību principiem. Bez tam bieži vien bija vērojams bremzējošais efekts, saskaroties civiltiesiskajām un tirgus ekonomikas attiecībām.

Lai novērstu šīs pretrunas, bijušās PSRS valstis pieņēma savus atsevišķus civilās likumdošanas aktus. Latvija atjaunoja 1937.gada Civillikumu, savukārt Krievija izstrādāja jaunu Civilkodeksu, kura pirmo daļu pieņēma 1994.gadā, bet otro — 1995.gadā. Daudzas un dažādas atšķirības var saskatīt starp LR Civillikumu un KF Civilkodeksu, kas galvenokārt ir izskaidrojams ar to, ka šie civiltiesību sistēmas fundamentālie akti atšķiras ar to izstrādes laiku. Arī fiziskas personas civilās rīcībspējas regulējums šo abu valstu civiltiesībās atšķiras.

Rīcībspējas jēdziens, tās būtība un rašanās pamati

Salīdzinot LR Civillikumu un KF Civilkodeksu, redzams, ka KF CK1 rīcībspēju atzīst par īpašu tiesību, kas piemīt fiziskai personai. Turpretī LR CL2 rīcībspējas jēdziena formulējumu neatrodam. Lai noskaidrotu fiziskas personas rīcībspējas jēdzienu Latvijā, palīgā jāņem civiltiesību teorija. Tomēr kopumā ar fiziskas personas rīcībspēju gan Latvijā, gan Krievijā saprot tiesību subjekta spēju ar savām darbībām iegūt un realizēt civilās tiesības, radīt sev pienākumus un izpildīt tos.

Fiziskas personas civilā rīcībspēja būtiski atšķiras no tiesībspējas kā personas spēja patstāvīgi ar savu darbību uzstāties civiltiesiskajā apgrozībā.