Vai kinofilma, televīzijas raidījums, videofilma ir audiovizuāls darbs

Raksta autors ar audiovizuālajiem darbiem apzīmē visus tos darbus, kuriem ir kopīgas pazīmes, tajā pašā laikā pieņemot, ka tos var iedalīt pamatgrupās neatkarīgi no žanra:

1) kinofilmas (mākslas, dokumentālās);

2) televīzijas raidījumi;

3) animācijas filmas;

4) reklāmas klipi;

5) mūzikas klipi;

6) datorgrafikas darbi – gan divu dimensiju, gan trīs dimensiju;

7) elektroniski vai citādi izveidoti vizuāli materiāli ar skaņas pavadījumu (diapozitīvi, fotogrāfijas, Power Point prezentācijas, reklāmas baneri utt.).¹

Latvijas Republikas normatīvajos aktos šie termini netiek skaidroti, izņemot dažus (kino, kinofilma, televīzijas raidījums). Tas pats sakāms arī par termina "audiovizuāls darbs" formulējumu, jo skaidrojums, kurš atrodams AKKA/LAA uzturētajā interneta vietnē www.autornet.lv, nav uztverams un izprotams viennozīmīgi – "audiovizuāls darbs ir darbs, kas vienlaicīgi domāts uztveršanai gan ar redzi, gan ar dzirdi. To veido savstarpēji saistītu un kustības iespaidu radošu attēlu sērijas ar skaņas pavadījumu, kas fiksēti, izmantojot atbilstošus mehānismus. Audiovizuālie darbi ir uztverami tikai šajā identajā formā atšķirībā, piemēram, no dramatisku darbu izpildījuma, kas vērsts uz skatītāju un klausītāju vai tikai uz klausītāju un kas tiek uztverts atkarībā no to iestudējuma vai skatuviskā risinājuma. Audiovizuāli darbi parasti ir kinematogrāfiski darbi, kuriem ir skaņas pavadījums, un visi darbi, kuri iegūst savu materializēto formu ar līdzekļiem, kas analogi kinematogrāfijai. Tie var būt fiksēti kinolentēs, videokasetēs, lāzerdiskos u. c. materializētos nesējos".² Šeit sniegtais formulējums vairāk uzskatāms par daudzviet esošas informācijas un formulējumu apkopojumu vai kompilāciju bez īpašas atlases, kā arī bez saīsinājumiem vai sistematizēšanas.

Vai skaņa plus attēls ir audiovizuāls

1993. gadā likumā "Par autortiesībām un blakustiesībām" sniegtais formulējums bija vēl atšķirīgāks, lai gan kompaktāks – "audiovizuāls darbs ir darbs, kuru veido savstarpēji saistītas un kustības iespaidu radošas attēlu sērijas ar vai bez skaņas pavadījuma, kuru iespējams uztvert tā vizualitātes dēļ un kuru skaņas pavadījuma gadījumā iespējams uztvert tā skanējuma dēļ".³ Praktiski šāds formulējums, visticamāk, tika adaptēts no ASV, kur tas gandrīz identiski ir atrodams tās likuma "The Code of Laws of the United States of America" 17. nodaļas 101. pantā.⁴ Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka tieši šāds audiovizuālā darba definīcijā iekļautais formulējums ar skaņas pavadījumu vai bez tā ir veidots arī Eiropas Savienības direktīvā. Šajā direktīvā terminam "audiovizuāls" būtu jāattiecas uz kustīgiem attēliem ar skaņu vai bez tās, tādējādi ietverot mēmās filmas, bet neaptverot skaņas pārraidi vai radio pakalpojumus. Lai arī galvenais audiovizuālo mediju pakalpojumu mērķis ir sniegt raidījumus, šādu pakalpojumu definīcija būtu jāpiemēro arī uz tekstu balstītam saturam, ko sniedz kopā ar šādiem raidījumiem, piemēram, subtitru pakalpojumiem un elektroniskiem raidījumu aprakstiem.