Arvīds Dravnieks, Eiropas Sociālā fonda projekta "Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai" eksperts, Tiesībsarga biroja juriskonsults

Izglītības un zinātnes ministrijā dažādās kapacitātēs kā eksperts esmu jau vismaz 15 gadus, un atceros savulaik notikušās diskusijas par juridisko izglītību pirms Boloņas sistēmas ieviešanas Latvijā. Patiesībā tās bija diskusijas starp divām atšķirīgām – amerikāņu un vāciešu – pieejām. Tātad amerikāņu sistēma paredz, ka visu nodrošina tirgus jeb konkurence, bet no Vācijas modeļa izriet, ja nemaldos, ka pati juridiskā izglītība faktiski ir bezmaksas, toties studiju noslēgumā ir ļoti bargs valsts eksāmens, kuru drīkst kārtot tikai divas reizes. Latvijā šajā diskusijā uzvarēja amerikāņu pieeja, un pavēra durvis uz ceļu, kur grūti ko regulēt – jebkurš komersants var piedāvāt juridisko izglītību kā komercpakalpojumu. Manuprāt, komercpakalpojums nav piemērotākā forma šādas profesijas iegūšanai, jo konkurē ar zemāko cenu.

Ja mēs sakām, ka Latvijā šobrīd ir juristu pārprodukcija, tad, nē, nav, un tāpat kā pirms desmit, divdesmit gadiem mums trūkst kvalificētu juristu. Tādēļ, jo vēlāk mēs izvirzīsim prasību par vienotu valsts eksāmenu visiem, kuri tīko pēc jurista diploma, jo lielāks būs problēmu apjoms, ko darīt ar jau "saražotajiem" juristiem. Savukārt pret to, ka Latvijā nevar iegūt labu juridisko izglītību, es gan iebilstu.

Dr. Kristofs J.U. Šēve, Projekta "Augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšana un priekšlikumi kvalitātes paaugstināšanai" eksperts, LU viesprofesors

Runājot par projekta ietvaros gūtajiem secinājumiem, jānorāda, ka mums, ārvalstu ekspertiem, bija liels pārsteigums par ievērojamām atšķirībām, kas ir starp šīm 12 augstskolām, kurās Latvijā piedāvā iegūt juridisko izglītību. Turklāt, ņemot vērā Latvijas izmērus, vispār pārsteidz tik liels šo augstskolu skaits. Tāpat ir novērojams "caurspīdīguma" trūkums jurista kvalifikācijas iegūšanā un absolventu neziņa, ko ar to tālāk iesākt.

Kā jau Dravnieka kungs minēja, amerikāņu sistēmā konkurencei ir jānodrošina kvalitāte. Ņemot vērā augstskolu skaitu Latvijā, rodas jautājums: vai konkurence ir pietiekama, lai garantētu šo kvalitāti? It kā lielais augstskolu skaits uz to norāda, taču pastāv arī pretēji argumenti. Piemēram, lektori strādā konkurējošās augstskolās. Tāpat radās iespaids, ka izšķirošais ir studiju izmaksas, proti, studiju maksa, no kuras izriet divas problēmas. Pirmkārt, tā ir kā orientēšanās uz pakalpojumu jeb diploms pret samaksu. Otrkārt, students izvēlas zemāko cenu. Līdz ar to radās iespaids, ka augstskolas vairāk seko komerciālam mērķim, otrajā plānā atstājot studiju kvalitāti. Domāju, ka nav jāatgādina par kvalitātes nozīmi tiesībās.

Projekta ietvaros secinājām, ka vienotais valsts eksāmens varētu atrisināt šīs problēmas. Proti, vienotas prasības visām augstskolām, identiski vērtēšanas kritēriji, neatkarīgs vērtējums un objektīva un godīga procedūra.

Dr.iur. Mārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors

Vienots valsts eksāmens var paaugstināt juridiskās izglītības kvalitāti Latvijā. Vienlaikus arī jāatzīst, ka tas nevar atrisināt visas ar šīs izglītības iegūšanu saistītās problēmas. Tādēļ šādam eksāmenam ir lieli pozitīvie aspekti un arī negatīvas blaknes.

Ja secinām, ka ir jāmaina līdzšinējā kārtība, ieviešot vienotu valsts eksāmenu, tad vietā būtu saprast, kas nedarbojas pašreizējā modelī, kur slēpjas problēma. Vai tā ir pašos pamatos – ar augstskolu finansējumu, kvalitātes pārbaudi, licencēšanu un akreditēšanu, vai studiju procesa noslēgumā, kad notiek kvalifikācijas eksāmeni? Tie ir būtiski jautājumi, lai saprastu, kādēļ mums ir kardināli jāmaina esošā sistēma.

Tāpat, runājot par šāda eksāmena iespējamām blaknēm un raugoties no savas augstskolas skatpunkta – Rīgas Juridiskā augstskola ir privāta augstskola, kas specializējas starptautiskajās un Eiropas tiesībās, jānorāda, ka vienotais valsts eksāmens ir vērsts uz nacionālajām tiesībām, tādēļ pozitīvais efekts būtu publiskajā sektorā, taču tā rezultātā juridiskās izglītības piedāvājums augstskolās vairāk vai mazāk tiek vienādots. Tādēļ vienotais eksāmens samazinās augstskolu iniciatīvu specializēties. Tāpat ir svarīgi apzināties, kāds virziens ir šim vienotajam eksāmenam un kā tas izskatās globālā perspektīvā, apzinot visus iespējamos riskus.

Prof. Dr.iur. Jānis Načisčionis, Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns

Pašreiz izklausās, ka vienotais jurista eksāmens ir panaceja – izglābs no visām ligām! Es nenoliedzu šo ideju kā tādu, bet vispirms ir jāatbild uz daudziem jautājumiem. Pirmkārt, kāds ir šāda eksāmena mērķis – samazināt augstskolu skaitu Latvijā, sagatavot kvalitatīvus juristus? Kāds ir šāda vienota kvalifikācijas eksāmena uzdevums? Kādi ir resursi, lai to īstenotu? Līdz ar to, pirms iet uz priekšu, paskatīsimies, kāda ir reālā situācija. Vai esam parēķinājuši, vai mums ir šie cilvēku un finansiālie resursi, kas nodrošinās eksāmenu? Kas to organizēs un virzīs tālāk– valsts, viena ministrija, iniciatīvas grupa? Tāpat man ir jautājums – vai tikai juristiem ir vajadzīgs vienotais eksāmens? Vai citām profesijām ne?

Tādēļ vispirms aicinātu padomāt par šiem jautājumiem jeb septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt.

Prof. Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga, LU Juridiskās fakultātes dekāne

Vakar ir paziņoti kārtējie Universitātes kvalifikācijas eksāmenu rezultāti, un nebūt nekaunamies pateikt, ka arī šobrīd no 184 pretendentiem 68 šo eksāmenu nav izturējuši. Mēs no šī skaita nekaunamies un vienlaikus arī negrasāmies atkāpties no prasībām, ko izvirzām šim valsts eksāmenam pie mums, Universitātē. Tādēļ, ja runājam tautas valodā, tā ir mūsu pārliecība, ka neesam gatavi dalīt diplomus pa labi un kreisi, bet patiesi pirms izšķirošā brīža, kad pasniegt cilvēkam diplomu, pasakot, ka viņš ir jurists, tiešām vēlreiz to pārbaudīt.

Diemžēl notiek arī tā, ka, nenokārtojot šo valsts eksāmenu Universitātē, studenti paņem izziņas par visu, ko viņi šeit ir apguvuši, aiziet uz citu juridisko augstskolu, kurā nav valsts pārbaudījuma un kur viss tiek pielīdzināts, un saņem jurista kvalifikāciju. Tādēļ, pārejot pie nākamā jautājuma, vai viss ar juridisko izglītību Latvijā ir kārtībā, – noteikti nav. Tas arī atspoguļojas šajā starptautisko ekspertu atzinumā.

Savukārt, ja runājam, kur slēpjas šo problēmu sakne vai cēlonis, mums, pirmkārt, būtu jāskatās uz izglītības saturu. Ir valstiski apstiprināts jurista profesijas standarts, kas sevī ietver juristam nepieciešamās zināšanās, taču, pavērojot augstskolu programmu saturu, redzam, ka aiz specializācijas vai citiem lozungiem dažviet ir pazudušas jurista pamatzināšanas. Ir pamatlietas, kas jāzina katram juristam, bet dažviet to nav vispār vai arī ir ļoti minimāli. Otrkārt, dažkārt ir jūtams arī komerciālais aspekts, un neslēpšu, ka arī LU ir daži studenti, kuri uzskata: ja viņi ir samaksājuši, tad pienākas diploms, bet šai tendencei turamies pretim. Pastāv vēl vairāki iemesli, un tādēļ LU vienmēr ir paudusi, ka, jā, juristiem ir vajadzīgs vienots eksāmens. Tā nav panaceja. Tas ir tikai viens no nedaudzajiem veidiem, kā uzlabot juridiskās izglītības kvalitāti.

Prof. Dr. iur. Andrejs Vilks, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns

Tātad, vai ar juridisko izglītību Latvijā viss ir kārtībā. Droši vien, ka ne. Tomēr vaina nav apstāklī, ka mums ir pārāk daudz šo mācību iestāžu jeb tiesību zinātņu studiju programmu. Es pirmām kārtām runātu par studiju procesa kvalitāti. Savukārt attiecībā uz vienoto eksāmenu esmu piesardzīgs. Nevajadzētu skriet zirgam pa priekšu, bet gan modelēt situācijas un apzināt riskus un iespējamās sekas – kā pozitīvās, tā negatīvās.

Bet pamatjautājums ir šāds: vai patiesi šis vienotais eksāmens nodrošinās juridiskās izglītības kvalitātes pieaugumu un vai līdz ar to uzlabosies juristu kvalitāte? Te atkal nonākam pie jautājuma, ka galvenokārt svarīgi ir visi tie aspekti, uz kuriem esmu norādījis arī iepriekšējās diskusijās – mācību procesa organizācija, metodiskais un informatīvais nodrošinājums, infrastruktūra utt. Ja šie jautājumi tiks sakārtoti, zināšanas, prasmes un iemaņas, kompetence kopumā būs pietiekami augstā līmenī.

Tāpat, ja tiks ieviests vienotais eksāmens, pamatots ir jautājums, vai patiesi darba tirgus tiks pienācīgi nodrošināts ar augsti kvalificētiem speciālistiem. Pārrunājot šo jautājumu ar kolēģiem savā fakultātē, mēs principā piekrītam, ka šāds valsts pārbaudījums būtu nepieciešams, bet ar zināmiem nosacījumiem. Piemēram, jāpārskata jurista profesijas standarts, jo tas ir ļoti vispārīgs. Tāpat jāizstrādā metodiski didaktiskie materiāli tām mācību iestādēm, kuras sagatavo juristus. Būtu arī izveidojama darba grupa, kas pārdomātu, izsvērtu šāda eksāmena nepieciešamību.

Sandra Jakušenoka, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja

Notāru padome atbalsta šādu centralizēto eksāmenu. Tas pamatots ar apsvērumu, ka jurists ir viena no tām personām, kas veido tiesiskās apziņas līmeni sabiedrībā. Līdz ar to pašam juristam ir jāatbilst pietiekamām kvalifikācijas prasībām, un šis vienotais pārbaudījums varētu būt viens no soļiem, kas to veicinātu.

Katrai profesijai – tiesnešiem, notāriem, advokātiem, tiesu izpildītājiem – šobrīd jau ir savs eksāmens, bet tā jau ir specializācija. Savukārt "aiz papildus izvērtēšanas borta" paliek juristi, kas nodarbināti privātajā sfērā, bet katram sabiedrības loceklim ir tiesības saņemt kvalitatīvu pakalpojumu – ne tikai pie notāra vai advokāta, bet arī no privāti praktizējošiem juristiem.

Kas attiecas uz izglītības kvalitāti, jāpiebilst, ka, kārtojot notāru eksāmenu, ļoti daudzi to nenokārto. Protams, eksāmens ir gana grūts, taču, ja pastāvētu vienotais eksāmens, mēs savā pārbaudījumā varētu vairs nejautāt teorijas un vispārīgos jautājumus, bet gan vairāk pievērsties tieši notariālajai praksei.

Ēriks Kalnmeiers, ģenerālprokurors

Šogad prokuratūra izsludināja kandidātu pieteikšanos uz aptuveni 15 darba vietām. Kopumā pieteicās 134 pretendenti, no kuriem 13 neieradās uz testa kārtošanu, bet no 121 pretendenta testu nokārtoja 96. Savukārt uz otro kārtu, juridisko zināšanu pārbaudi, no 96 ieradās 94, un no tiem eksāmenu nokārtoja 44 pretendenti. Tiesa, jāatzīst, eksāmens ir grūts un jautājumi nopietni.

Ja analizējam, no kādām augstskolām bija visi šie pretendenti un kādi bija viņu sekmības rādītāji, jāteic, ka no šīs sausās statistikas vien nevar izdarīt kaut kādus dzelžainus secinājumus par attiecīgajām izglītības iestādēm. Turklāt es uzskatu, ka ne jau augstskolas nosaukums ir noteicošais. Es kā darba devējs esmu ieinteresēts teorētiski kvalitatīvi sagatavotu darbinieku saņemšanā, jo praktiskās lietas tāpat pēc tam mācām šeit un pēc stažiera laika ir jākārto attiecīgs pārbaudījums par to, ko kandidāts apguvis prokuratūrā. Teorija ir laba lieta, bet vēl ir jāiemāca to izmantot praksē. Kas attiecas uz vienoto eksāmenu, es uzskatu, ka no tā izglītības kvalitāte nepaaugstināsies, bet visām augstskolām tad vismaz tiks izvirzīti vienādi standarti.

Guna Kaminska, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece

Es ļoti piesardzīgi vērtētu šo vienoto valsts eksāmenu. Nevis tādā aspektā, ka tas vispār nav vajadzīgs, bet gan tādā nozīmē, ka tieši advokatūrai īstu labumu tas nedos. Tie topošie kolēģi, kas kārto eksāmenu uzņemšanai zvērinātu advokātu vai to palīgu skaitā, tiek orientēti uz profesionālo darbību – juridiskās palīdzības sniegšanu dažādās nozarēs, un, raugoties no šī aspekta, vienotais eksāmens, protams, ir lietderīgs. Taču vienlaikus advokāta eksāmenu nāk kārtot kolēģi ar pietiekamu profesionālo bagāžu, līdz ar to es neteiktu, ka šeit vienotajam eksāmenam varētu būt kaut kāda ietekme. Savukārt attiecībā uz zvērinātu advokātu palīgu amatu pretendentiem šim vienotajam eksāmenam varētu būt nozīme, taču jāatzīst, ka prakse spilgti parāda – šiem cilvēkiem trūkst reāla priekšstata par advokātu kā dažādu procesu dalībnieku. Tādēļ bezkaunīgi gribu secināt, ka neviena no augstskolām negatavo speciālistu tādā veidā, lai kādā no juridiskajām profesijām bez sarežģījumiem varētu nokārtot šo specializēto daļu, un tas jau paliek personas pašas pārziņā.

Tomēr noteikti neesmu pesimistiska tajā ziņā, ka augstskolu piedāvātā juridiskā izglītība ir nepietiekami kvalitatīva. Es arī nesaskatu kā augstskolas mērķi sagatavot profesionāļus, jo to var iegūt tikai praksē. Tam seko nākamais jautājums, vai augstskolas un prakses sasaiste ir pietiekama, bet to jau nenodrošinās arī vienotais valsts eksāmens.

Veronika Krūmiņa, Augstākās tiesas Administratīvā departamenta priekšsēdētāja, Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas locekle

Skatoties uz šā brīža situāciju juridiskās izglītības jomā, jāatzīst, ka mēs Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā pamata pretendentu masu nemaz neredzam, jo parasti pieteikums ir jāiesniedz Tiesu administrācijā, kur ir pirmais tests un interesentu atbirums. Sekojot līdzi šiem rezultātiem, jāatzīst, ka to nokārto aptuveni 25–30 procenti, lai gan šis tests satur arī pamatzināšanu pārbaudi. Manuprāt, tas nav daudz.

Kvalifikācijas kolēģijā jau redzam tos, kuri nokārtojuši testu, ir stažējušies un kārto kvalifikācijas eksāmenu. Runājot par savām sajūtām, nejūtos pārsteigta, ja kvalifikācijas eksāmenā izkrīt kāds no "lielo" augstskolu absolventiem, vienlaikus esmu pārsteigta, ja spīdoši atbild un labu sagatavotību uzrāda kāds no "mazo" augstskolu absolventiem. Un es arī redzu problēmas izglītības sistēmā, jo man šķiet absolūti nepieņemami, ja kvalifikācijas eksāmenā juristam uzdodam elementārus tiesībteorijas jautājumus, uz kuriem viņš vienkārši nevar atbildēt un dažkārt pat nesaprot, ko viņam jautā.

Vai vienotais eksāmens būs brīnumnūjiņa? Atbildē esmu piesardzīga, jo tad, ja nestrādā pašreizējā sistēma, vispirms ir jāsaprot, kāpēc tā ir, un tad jādomā par atbilstošiem risinājumiem.

Gunārs Kūtris, Satversmes tiesas priekšsēdētājs

Manuprāt, Latvijas juridiskā izglītība ir pietiekami laba, lai šeit varētu strādāt. Taču jāņem vērā – jo vairāk juristu sagatavojam, jo vairāk starp tiem ir ne tikai tīrradņu, bet arī tādu, kas knapi pārsnieguši jurista minimālo prasību slieksni. Tāpēc arī nebrīnīsimies, ja profesionālos eksāmenos izkrīt cilvēki, kas pamatā jurisprudenci zina, bet par augstas raudzes speciālistiem vēl nav uzskatāmi.

Es esmu juristu vienotā eksāmena piekritējs vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, mūsu augstskolu interese vispirms ir sagatavot juristus Latvijas sabiedrībai, darbam šeit, nevis ārvalstīs. Tādēļ cilvēkam, kuram izsniedz Latvijas augstskolas diplomu, ir jābūt tādam, kurš zina Latvijas pamatus. Tas, ka kādam no šiem cilvēkiem ir vēlme iegūt šaurāku specializāciju, ir viņa papildu interese.

Ja valsts augstskolu ir akreditējusi, tad teorētiski tā ir gatava sagatavot cilvēkus ar jurista kvalifikāciju, un vienotais eksāmens varētu būt tas kritērijs, kurš nodrošina, ka akreditētā programma caur visām apmācības sistēmām ir devusi rezultātu, ko Latvijas valsts atzīst. Latvijas valsts ir atzinusi jurista diplomu vienotā eksāmenā. Nākamais aspekts – visi juristi plāno strādāt kaut kādā šaurākā specializācijā, un praktiskajā dzīvē vispirms ir vajadzīgs jurists, kurš zina pamatus, juridiskās domāšanas pamatus, jo normas, ko apgūstam specializējoties, var mainīties. Bet, vai šis cilvēks jauno normu prot interpretēt, salīdzināt un saprast, kādēļ tāda radusies, manuprāt, ir fundamentālās juridiskās izglītības pamats, un par to tam eksāmenam arī vajadzētu būt.

Prof. Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns, Augstākās tiesas senators, LZA loceklis

Noteikti esmu par centralizēto eksāmenu. Pirmām kārtām tādēļ, ka ir bīstami dot jurista diplomu tam, kurš ir vājš jurists, nesagatavots. Pašlaik nevaram teikt, ka katrs, kurš ir saņēmis diplomu, ir pilnvērtīgs jurists.

Izcili studenti juristi ir daudzās augstskolās, šajā ziņā nav robežu, bet pēc šīm izcilībām vien nevar spriest – galvenā ir tā lielā studējošo masa, un tajā ir ļoti daudzi, kuri ir sajūsmā par saņemto žēlastības četrinieku. Viņi ir tie bīstamie. Par spīti tam, ka līdz tādiem amatiem kā advokāti, notāri un tiesneši viņi tik ātri netiek, viņi spēj izdarīt lielu sociālu ļaunumu. Piemēram, ir juridiskās firmiņas, kas izdomā visu ko, teiksim, kaut ko par vekseli ir dzirdējuši, bet tādu konstrukciju uztaisa, ka pēc tam pat senatoriem galvas sāk sāpēt. Tātad, manuprāt, viduvējības ir tās, pret ko būtu jācīnās, un šis centralizētais eksāmens palīdzētu pārvarēt tendenci, ka visur ir spiediens pazemināt prasības un solījumi vienlaikus pēc tam, kaut kad vēlāk, pilnveidoties. Šis vienotais eksāmens, nenoliedzami, būs grūts process, un tomēr – vajadzētu to sākt.

Gaidis Bērziņš, tieslietu ministrs

Problēmas juridiskās izglītības jomā pastāv, un es tās redzu ne tikai kā lektors Latvijas Universitātē, bet arī no prakses tieslietu ministra amatā. Tā gan vairāk ir mana sajūta, taču, cik iepazīstos ar dokumentiem, kas ir manā rīcībā, tomēr redzu atšķirības starp tiesneša amata kandidātiem no dažādām augstskolām. Vai vienotais eksāmens ir pašmērķis, vai brīnumnūjiņa, droši vien, ka nē, bet pievienojos viedoklim, ka ar kaut ko ir jāsāk un, iespējams, ka sākotnēji šo vienoto pārbaudījumu varētu ieviest jau bakalaura līmenī.

Vēl viena problēma ir augstskolas un prakses sasaiste, un tā patiešām ir nepietiekama, līdz ar to arī šajā aspektā būtu jāmeklē risinājumi plašākā griezumā.

Prof. Dr.iur. Ilma Čepāne, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja

Ar juristiem ilgus gadus sastopos Latvijas Universitātē, kur mācu maģistrantūrā un studenti pārstāv visu Latviju. Ik gadu, sākoties mācībām, sastādu testu, lai gūtu priekšstatu par viņu vispārējo sagatavotību. Arī Juridiskajā komisijā sastopos ar tiesnešu amata kandidātiem, sastopos ar ierēdņiem juristiem un tamlīdzīgi. Tādēļ man ir priekšstats un mēraukla, pēc kuras vērtēt juridiskās izglītības kvalitāti.

Manuprāt, valstij noteikti ir jāuzņemas atbildība par juridisko diplomu saņēmušo personu kvalifikācijas līmeni, jo tas ietekmē visu tieslietu sistēmu. Tāpēc pievienojos viedoklim, ka juristi ar diplomu, reāli nezinot pat elementāras lietas, ir bīstami sabiedrībai. Un ir pilnīgi nenormāla situācija, ka maģistranti pie jurista kvalifikācijas tiek bez eksāmeniem, tikai ar maģistra darba aizstāvēšanu, nekārtojot eksāmenus. Šis jautājums jārisina ar steigu.

Ja runājam par augstskolu skaitu, – mūsu valstī ir raksturīgi, ka visi pieprasa reformas, taču neatkarīgi no tā, kurā nozarē šīs reformas tiek veiktas, tām ir ārkārtīgi liela pretestība. Arī par neadekvāto augstskolu skaitu Latvijā diskusijas ir jau sen, taču tas skar privātās intereses, līdz ar to ir ļoti liela pretestība un visi iepriekšējie pūliņi ir pilnīgi izčākstējuši. Taču vajadzētu beigt izlikties, ka mums viss ir kārtībā.

Dr.iur. Inese Lībiņa-Egnere, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas vietniece

Mana politiskā apņemšanās ir necaursitama tajā ziņā, ka mani nespēj ieaijāt argumenti, ka mums viss ir kārtībā. Tā tas nav, un jurisprudence tiesiskā valstī ir nozare, pret kuru nevar attiekties tikai un vienīgi ar augstākās izglītības tirgus principiem.

Šodien piesaucam skaitļus un runājam par tiem, kas kārto dažādos kvalifikācijas eksāmenus. Bet, kur paliek tie, kas nenokārto? Viņi – pie prokuroriem un tiesnešiem netikuši, tepat vien staigā, turklāt tie jau nav cilvēki bez ambīcijām. Gluži pretēji – viņi sevi vērtē kā tiesnesi un prokuroru, tāpēc arguments, ka Latvijā neviens juridisko izglītību ieguvušais bez darba nepaliek, neiztur kritiku. Protams, ka nepaliek, un tur jau tā lieta! Viņi lielā mērā arī reprezentē mūsu tiesību sistēmu.

Tik tikko Eiropas Komisija savās rekomendācijās ļoti satraucošu nodaļu bija veltījusi arī Latvijas tiesu sistēmai. Protams, nevajag akmeņus mest vienīgi tiesnešu lauciņā, taču Eiropas Komisijas rekomendācijās ir norādīts, ka Latvijai būtu jāceļ kvalifikācija tiesnešiem līgumstrīdu izskatīšanā. Es atvainojos, tas ir pats vienkāršākais tiesību sistēmā! Tāpēc vajadzētu pašiem beidzot atvērt acis un saprast, ka ar kvalitāti kaut kas nav kārtībā. Ilgus gadus domājam par reformām un nekas nenotiek, taču ir jādomā par to, kā Latvija kā nacionāli tiesiska valsts nodrošina saviem pilsoņiem juridisko palīdzību situācijās, kad ar likumdevēja pieņemtiem likumiem rodas kādas problēmas.

Anatolijs Melnis, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktora vietnieks

Noklausoties šo diskusiju un arī no savas pieredzes, jāatzīst, ka ir problēmas, tiesa, ne tikai juridiskajā nozarē, bet visās, kur ir liels studentu pieplūdums. Ja runā par juridisko izglītību, tad skaitļi ir šādi: 12 augstskolas, 39 programmas, apmēram 2000 absolventu 2011. gadā. Iespējams, tā varbūt nav izglītības sistēmas problēma un kvalitāte, bet gan tieši lielais studējošo un absolventu skaits. Masveidība un kvalitāte ir grūti savienojamas lietas. Tāpēc var piekrist, ka vienotais eksāmens būtiski nepaaugstinās izglītības kvalitāti, bet tas ir labs instruments, lai atsijātu tos lielos barus un tādējādi faktiski paaugstinātu absolventu kvalitāti.

Te jau izskanēja jautājums par augstskolu akreditāciju, bet faktiski tā ir sistēmas pārbaude, un tas praktiski neskar studējošos un absolventus.

Māris Strads, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta juriskonsults

Papildinot kolēģa sacīto un runājot par vienoto eksāmenu, ir jāvērtē atsevišķi aspekti. Pirmkārt, vai šis pārbaudījums ir veicams studiju procesa ietvaros vai ārpus tā kā sertifikācijas eksāmens. Ja tā ir studiju procesa sastāvdaļa, atkal jāņem vērā vairāki aspekti. Piemēram, Augstākās izglītības likums, kas šobrīd runā par augstskolas autonomiju. Ja nosakām centralizēto eksāmenu studiju procesa ietvaros, līdz ar to tas sanāk izņēmums no vispārējā principa – juristiem eksāmens ir, citās jomās nav.

Savukārt, ja tas ir ārpus studiju procesa kā absolventu sertifikācijas eksāmens, tad šīm personām būtu noteiktas tiesības darboties noteiktās jomās. Tad attiecīgi būtu jāizvērtē, kurās jomās šis eksāmens varētu būt obligāts.

Tāpat aktuāls ir jautājums par juristiem, kuri ieguvuši izglītību ārvalstīs, lai viņi varētu darboties Latvijā, un tad ieteicamāk, ka centralizētais eksāmens izpaustos kā sertifikācija. Turklāt jāvērtē, kā šis pārbaudījums iet kopā ar nozares kvalifikācijas eksāmeniem.

Prof. Dr.habil.med. Jānis Vētra, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs (tēzes netika nolasītas diskusijā, bet gan rakstveidā nodotas JV rīcībā)

Manuprāt, vienotais jurista kvalifikācijas eksāmens (VJKE) ir atbalstāms un tā ieviešana ir iespējama.

VJKE statuss: pirmkārt, tas ir no studiju programmas nodalīts, normatīvajos aktos noteiktā kārtībā īstenots pasākums, kura sekmīgas nokārtošanas gadījumā tiek piešķirta jurista profesionālā kvalifikācija; otrkārt, jurista profesionālās kvalifikācijas ieguvējus reģistrē Juristu reģistrā.

Savukārt šāda vienota eksāmena īstenošanai var minēt vairākus nosacījumus:

- VJKE sagatavo, novērtē pretendenta zināšanas, prasmes un kompetenci, kā arī pieņem lēmumu par reģistrēšanu Juristu reģistrā speciāli izveidota komisija, kas darbojas autonomi, piemēram, Tieslietu ministrijas pārraudzībā;

- VJKE komisija darbojas pastāvīgi un patstāvīgi;

- VJKE tiek organizēti ne retāk kā divas reizes gadā;

- pretendentu pieteikšanās kārtot VJKE ir brīvprātīga;

- tiek apstiprināts amatu saraksts, kurus var ieņemt tikai personas ar jurista profesionālo kvalifikāciju.

Tāpat būtu jāņem vērā arī vairāki citi eksāmena īstenošanas aspekti, piemēram, studiju programmas apguve rezultējas ar pirmā līmeņa augstākās izglītības, bakalaura, maģistra vai doktora kvalifikāciju, bet jurista kvalifikāciju iegūst nokārtojot VJKE. Šāda pārbaudījuma saturs un pārbaudes formas ir jāpilnveido nepārtraukti; un VJKE, iespējams, ir jāveido kā vairāku pārbaudījumu komplekss – daudzatbilžu datorizēts tests – zināšanas, mutiskais eksāmens – zināšanas un prasmes, situāciju uzdevumi (prakses vietās?) – kompetence. Tāpat VJKE jāietver arī svešvalodu, pētniecisko iemaņu prasmes pārbaudījumi; VJKE jāietver jurista zināšanu, prasmju un kompetences pamati, vienlaikus atstājot pietiekami brīvas telpas studiju brīvībai un specializācijai dažādās tiesību zinātņu jomās.

Ja uz jurista profesionālo kvalifikāciju var pretendēt personas ar tiesību zinātņu maģistra grādu, tad lietderīga būtu diskusija par līdzīgas sistēmas ieviešanu attiecībā uz jurista palīga profesionālo kvalifikāciju un tai nepieciešamo augstākās izglītības kvalifikāciju.

Foto: Boriss Koļesņikovs, Māris Kaparkalējs