Materiālā Satversme kā aksioma

“Satversmes lasīšana Satversmes tiesā” balstās uz tēzi, ka Satversmes normu saturs un tvērums mainās atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumos sniegtajam augstāka juridiska spēka tiesību normu iztulkojumam.

Šobrīd konstitucionālajās tiesībās tāds fenomens kā konstitūcijas pārveidošanās ir vispāratzīts. Konstitūcijas pārveidošanās nozīmīgākā forma ir konstitūcijas iztulkošana⁴. Jāņem vērā, ka Satversmes normu iztulkošana kā valsts varas funkcija ir uzticēta ikvienai konstitucionālajai institūcijai. Tātad ikvienas konstitucionālās institūcijas pienākums ir ne vien ievērot, bet arī iztulkot Satversmē ietverto regulējumu⁵.

Līdz ar to pati Satversme pēc būtības ir konkrētajā laikā spēkā esošs konstitucionālais regulējums, kurā līdztekus rakstītajām Satversmes normām ietilpst arī augstāka juridiskā spēka normu iztulkošana likumdošanas ceļā, judikatūras atziņas par Satversmes normu tvērumu un konvencionālās normas⁶. Minētie elementi veido Satversmi tās materiālajā izpratnē. Materiālā Satversme ir aksioma, kas attiecas uz valsts iekārtu, mērķiem un vērtībām, kā arī konstitucionālajām institūcijām un pilnībā noregulē visus valsts un sabiedrības dzīves jautājumus.

Satversmes 1. pants kopsakarā ar Satversmes 85. pantu piešķir Satversmes tiesai kompetenci paust galīgo un juridiski saistošo viedokli par Satversmes normu tvērumu un saturu. Tiesību zinātnē konstitucionālās tiesas nolēmumu principiālā nozīme konstitūcijas iztulkošanā ir kļuvusi par pamatu judikatīvās konstitūcijas doktrīnas attīstībai. Judikatīvo konstitūciju veido divi nešķirami elementi – konstitūcija kā normatīvs akts ar augstāko juridisko spēku un konstitucionālās tiesas judikatūra, kurā šis akts tiek pilnveidots un attīstīts⁷. Šī tēze tika atzīta pat tad, kad Latvijā vēl nemaz nebija atsevišķas konstitucionālās tiesas, proti, Satversmes sapulces deputāts Arveds Bergs norādījis: “[..] var teikt, ka mūsu Satversme ir tas, kas ir rakstīts, plus tas, kā Senāts to iztulkojis [..] varētu teikt, ka Senāta paskaidrojumi ir Satversmes sastāvdaļa”.⁸

Līdz ar to Satversmes principu un normu saturu nosaka Satversmes tiesas judikatūra; šos principus un normas nevar interpretēt un piemērot pretēji Satversmes tiesas lemtajam⁹.

Satversmes iztulkošana kā valsts varas funkcija

Pieņēmums, ka Satversmes tiesas sniegtās interpretācijas neievērošana vai rīkošanās pretēji tai uzskatāma par juridisku kļūdu, nav absolūts. Rakstā norādīts, ka likumdevējs gadījumā, ja apstākļi ir mainījušies, var atgriezties pie iepriekšējā regulējuma, kuru Satversmes tiesa savulaik atzinusi par neatbilstošu Satversmei. Šādos gadījumos jāvērtē ne tikai apstrīdētās normas gramatiskā konstrukcija, bet arī tās “atcelšanas” pamatojums un apstākļu konteksts

Satversmē ietvertās tiesības nedrīkst izmantot ar nolūku iznīcināt Latvijas valsts neatkarību un/vai demokrātisko iekārtu, jo pretējā gadījumā zustu pašas Satversmes pastāvēšanas pamats un jēga. Tādējādi valstij ir tiesības veikt pasākumus, lai šādus apdraudējumus novērstu.

Satversmes tiesas spriedumi lietās Nr. 2000-08-0109 un Nr. 2011-03-01 apliecina, ka regulējums, kas paredz personai tiesības uz noteiktiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem vienīgi tad, ja faktiski ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, zināmos sociālajos apstākļos var gan neatbilst, gan arī atbilst Satversmei. Lai gan spriedums lietā Nr. 2011-03-01, ar kuru minētais regulējums tika atzīts par atbilstošu Satversmei, nav viennozīmīgs¹⁰, tas tomēr norāda: konstitucionālo vērtību izpratne mainās. Līdz ar to Rakstā pamatoti secināts, ka “[..] neviens Satversmes tiesas spriedums nedod galīgu kādas Satversmes normas interpretāciju; nākot jaunām lietām, Satversmes tiesas prakse atsevišķas Satversmes normas interpretācijā paplašinās un sazarojas, tajā pašā laikā nekad nesasniedzot pilnīgu pabeigtību”.