1. Par ko un kāpēc diskutējam?

Kā zināms, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija izstrādāja priekšlikumu likumprojektam, piedāvājot grozīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma⁶ 7. pantu, tā aktuālo redakciju "Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību" izsakot šādi: "Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību," kas tika piedāvāts apspriešanai. Jāsaka, ka pārsteidz vienpusīgais skatījums uz rosinātā jautājuma izpratni, ko pēc apakškomisijas priekšsēdētāja lūguma pauda gan tik autoritatīva valsts amatpersona kā Latvijas Republikas tiesībsargs,⁷ gan arī virkne sabiedrisko organizāciju, kā, piemēram, Latvijas Cilvēktiesību centrs, Sabiedriskās politikas centrs "Providus", resursu centrs sievietēm "Marta", Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds",⁸ problēmu reducējot tikai uz mākslīgās grūtniecības pārtraukšanas aspektu, kā šā jautājuma būtību saskatot aborta aizliegumu vai ar aborta veikšanu saistītus striktus ierobežojumus Latvijā. Diemžēl kā diskusija par abortu veikšanas noteikumu pārskatīšanu prezentēta arī jau minētā "Jurista Vārda" numura tēma,⁹ kam attiecīgi lielākoties arī pakārtoti žurnālā atspoguļotie viedokļi, par ko nedaudz vēlāk.

Rūpīga iepazīšanās gan ar pamatojumu priekšlikumam par nedzimuša bērna tiesībām uz dzīvību un attīstības aizsardzību, gan ar I. Parādnieka prezentāciju apakškomitejas pirmajā sēdē šā gada 12. jūnijā, gan arī personīgi dzirdētais nākamajā – 19. jūnija - sēdē un 17. jūlija darba grupas sēdē, mūsuprāt, ļauj pilnībā izslēgt jebkādu norādi uz it kā plānojamo abortu aizliegumu, kā tas tiek traktēts. Par abortu aizliegumu te vispār nekas nav minēts, un diez vai tas arī būtu loģiski, jo Latvija konsekventi jau kopš 1955. gada atrodas to 52 valstu starpā, kur ir atļauta grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz 12. grūtniecības nedēļai, taču strikti ievērojot likumā noteiktos priekšrakstus, kas attiecas gan uz pašu sievieti, gan ārstniecības personu. Proti, Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma¹⁰ 25. pantā ierakstīto:

1) sievietei ir jāsaņem norīkojums uz grūtniecības pārtraukšanu, ko izsniedz ginekologs (dzemdību speciālists) vai ģimenes ārsts, vienlaikus informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamajiem medicīniskajiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību;

2) grūtniecības pārtraukšanu ginekologs (dzemdību speciālists) drīkst veikt:

a) ārstniecības iestādes stacionārā nodaļā;

b) ne agrāk kā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma, pirms tam atkārtoti informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas gadījumā iespējamajiem sarežģījumiem.

No likuma teksta nepārprotami izriet, ka attiecīgā ārstniecības persona agrāk nekā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma šo operāciju nedrīkst veikt, jo tas veido vienu no tiesiskajiem pamatiem grūtniecības pārtraukšanai jeb tā sauktajam legālajam abortam, kura neievērošanas sekas ir ietvertas Krimināllikuma¹¹ 135.