I. Kāpēc interesēties par starptautisko tiesību vēsturi

Šī nelielā publikācija ir veltīta vienam no vispieticīgāk apskatītajiem starptautisko tiesību aspektiem – starptautisko tiesību vēsturei.¹ Lai gan "no vēstures mēs mācamies to, ka neko no tās neiemācamies" (tā vēstures izziņas lietderību apmēram pirms divsimt gadiem kodolīgi un nedaudz skeptiski raksturoja Hēgelis), diez vai būtu apdomīgi piekrist šai tēzei, pat nepārbaudot tās pamatotību. Nedaudz iedziļinoties mūsu pasaules globālajās problēmās (vienalga, vai tās būtu klimata pārmaiņas, finanšu sistēmas krīze, vides degradācija vai nesekmīgie centieni ierobežot ieroču tirdzniecību), secināsim, ka starptautisko tiesību sistēmai piemīt strukturālas īpatnības, kuras neļauj risināt akūtas starptautiskās sabiedrības problēmas. Tuvāk pētot šo īpatnību saknes, neizbēgami nonāksim pie nozares lielajiem jautājumiem:

a) vai starptautiskās tiesības ir tiesības (vai tās ir analogas vai vismaz līdzīgas valstu iekšējām tiesībām; vai arī tās patiesībā ir nekas vairāk kā formalizēta politika, kuras normas valstis brīvi atļaujas pārkāpt);

b) vai ir gadījumi, kuri to nozīmības dēļ (piemēram, draudi nozīmīgām valsts interesēm vai valsts pastāvēšanai) ir risināmi politiski, nevis tiesiski;

c) vai un kā ir jāierobežo valstu suverenitāte par labu kopējai publiskai kārtībai;

d) kāpēc starpvalstu attiecībās par pieļaujamu tiek atzīta rīcība, kuru valsts iekšienē sabiedrība uzskatītu par klaji pretēju morāles un tiesību normām (piemēram, neiejaukšanās citā valstī notiekošās masu slepkavībās).

Saskaroties ar šiem jautājumiem, nozares jaunpienācējs visdrīzāk būs sašutis par starptautisko tiesību nepilnībām un, iespējams, vēlēsies ķerties klāt reformai vai pat revolūcijai, pārveidojot starptautiskās tiesības atbilstoši saviem priekšstatiem par taisnīgumu un netaisnību, labo un ļauno, pareizo un nepareizo. Tomēr, pirms izpaužam cēlu nodomu vadītu entuziasmu, vai nebūtu lietderīgi painteresēties par mūsu priekšgājēju pieredzi, veiksmēm un neveiksmēm un to iemesliem. Ja ieskatīsimies vēsturē, atklāsim, ka starptautisko tiesību nepilnības, it sevišķi neierobežotas suverenitātes doktrīnas un publiskās kārtības trūkums ir nemitīgi nodarbinājuši starptautisko tiesību juristus no Grocija² 17. gadsimtā līdz Lauterpahtam³ 20.