[347] Apkopojot viedoklī izklāstīto, Konstitucionālo tiesību komisija nākusi pie šādiem secinājumiem un priekšlikumiem jautājumā par Latvijas valsts pamatiem un to neaizskaramības noteikšanu Satversmē:

1. Mūsdienu valsts būtība

[348] Mūsdienu valstij ir daudz vairāk uzdevumu nekā tikai cilvēku aizsardzība no ārējā ienaidnieka un miera un kārtības nodrošināšana valsts iekšienē (aizsardzības uzdevumi). Tai ir jānodrošina arī ekonomiskās izaugsmes veicināšana, sociālā solidaritāte un ekonomiskais izlīdzinājums, vides aizsardzība, kultūras, izglītības un veselības pamatvajadzības (labklājības veicināšanas uzdevumi).

[349] Tauta nostiprinājās par suverēnās varas nesēju 18. un 19. gadsimtā. Tautas pašnoteikšanās – tiesības un spēja veidot savu valsti – pieder tautai, kurai ir nepieciešamā valstsgriba, un to apzīmē par tautas satversmes varu. Īstenojot satversmes varu, tauta ne vien izveido savu valsti, bet arī postulē valstsgribu izveidot un uzturēt savu valsti ar attiecīgu mērķi, jēgu un saturu, kas tiek konkretizēti konstitūcijā. Sākotnējā satversmes vara līdz ar to transformējas konstitucionālajā varā, kurai paliek saistoši satversmes varas uzstādījumi.

Tādēļ jau izveidotā valstī tautas suverenitāte nav absolūta, tā ir pakļauta tiesībām,+ un to ierobežo konstitūcija.

[350] Konstitūcijas būtisks elements un tās efektivitātes priekšnoteikums ir uzticība konstitūcijai. Tas nenozīmē, ka konstitūcija nedrīkst tikt grozīta vai par grozīšanu nedrīkst tikt diskutēts. Taču to var darīt tiesiskā ceļā un nepārsniedzot konstitūcijā noteiktos, kā arī tiesību zinātnē un judikatūrā attīstītos un vispārēji akceptētos saturiskos ierobežojumus (piemēram, demokrātijas nomaiņa ar autoritāru režīmu).

[351] Tauta var arī atteikties pildīt savu suverēnās varas nesēja pienākumu būt uzticīgai konstitūcijai. Tādā gadījumā izceļas (vardarbīga vai mierīga) revolūcija, kuras rezultāts nav tiesiski reglamentējams. Pilsoņiem ir tiesības pretoties galēji antikonstitucionālai rīcībai, bet valsts institūcijām ir pienākums vērsties pret to ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem.

[352] Mūsdienās valsts (ar visām to raksturojošām iezīmēm) lomu mazina globalizācijas, Eiropas integrācijas, reģionalizācijas un citi procesi, tomēr valsts aizvien ir dominējošā un efektīvākā sabiedrības organizācijas forma. Pārskatāmā laika periodā tai nav pilnvērtīgas alternatīvas. Arī starptautisko tiesību pamatfilozofija aizvien ir vērsta uz to, ka pastāvoša valsts ir jāaizsargā.

2. Valsts konstitucionālā identitāte

[353] Valstij piemīt sava iekšējā un ārējā tiesībsubjektība. Vienlaikus valstij piemīt sava identitāte, kas gan juridiski formāli satur valsts elementus, kuri ir līdzīgi citām valstīm, gan arī satur tādus elementus, kas ir unikāli un tikai attiecīgo valsti raksturojoši.