Tieslietu ministrija ir sākusi vairāku likumprojektu sagatavošanu, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos¹ (turpmāk – Direktīva). Šī direktīva ir vērsta uz pilnīgāku kreditora mantisko interešu aizsardzību komercdarījumos, lai radītu efektīvu mehānismu nelabvēlīgo seku novēršanai kavētu maksājumu gadījumos, kas Eiropas Ekonomiskajā zonā jūtami ietekmē uzņēmumu likviditāti, konkurētspēju un rentabilitāti. Paplašinot paaugstinātu likumisko procentu piemērošanas iespējas, kas ieviestas atbilstoši Direktīvai 2000/35/EEK,² Direktīva ievieš vēl vienu jaunu kreditora tiesību aizsardzības līdzekli – kreditoram pienākošos maksājumu atgūšanas izmaksu kompensēšanu.

Tādējādi, lai nodrošinātu mantiskā stāvokļa efektīvu atjaunošanu pēc tiesību aizskāruma (maksājuma kavējuma), nacionālajiem likumiem saskaņā ar Direktīvu jānodrošina kreditora rīcībā šādi tiesību aizsardzības līdzekļi:

1) procenti, kas ir paaugstināti salīdzinājumā ar nacionālajos likumos vispārīgi noteikto likumisko procentu likmi (mainīgā pamatlikme +7%, pēc Direktīvas ieviešanas 8%),

2) maksājumu atgūšanas izmaksu kompensācija, kas nosakāma ne mazāka par 40 eiro,

3) tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Kā norādīts jau Regulā 2000/35/EEK (17. apsvērums), veicamie pasākumi īstenojami, neskarot valstu noteikumus, saskaņā ar kuriem valsts tiesnesis var piešķirt kreditoram papildu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko radījuši debitora kavētie maksājumi, ņemot vērā arī, ka radušās izmaksas jau var būt kompensētas ar kavēto maksājumu procentiem.

Direktīva neattiecas uz visiem civiltiesiskajiem darījumiem, bet tikai uz komercdarījumiem. Tātad tā neattiecas uz patērētāju kreditēšanu un patērētājiem vispār. Taču līgumsods ir visiem civiltiesiskiem līgumiem kopējs institūts. Tāpēc Direktīvā noteiktos pasākumus nedrīkstētu ieviest, kamēr Latvijā saglabājas tāds līgumu pārkāpēju sodīšanas papildu līdzeklis, kas ir pretrunā ar Direktīvas nostādnēm un neatbilst ne Eiropas valstu vairākuma priekšstatiem, ne zinātnieku izstrādātajiem Eiropas līgumu tiesību principiem, proti, procentos par katru dienu rēķināms līgumsods, kas noved pie tā, ka vienlaikus maksājami (a) procenti un (b) vēlreiz līdzīgi, tikai bieži vien lielāki procenti, saukti par līgumsodu.

Jautājums, ko tieši nerisina Direktīva, bet kas Latvijā joprojām ir aktuāls un būtu jāpārskata Direktīvas kontekstā, ir šāds: vai tiesību aizsardzības līdzekļu klāstā ir loģiski un tiesiski turpināt pieļaut piedzīt vēl arī līgumsodu, it sevišķi kumulatīvo, kas Latvijas līgumu praksē ir ļoti izplatīta parādība?