Valsts prezidents Andris Bērziņš konferences atklāšanas runā atgādināja Latvijas pirmā prezidenta J. Čakstes izvirzīto mērķi – "veidot labāku Latvijas sabiedrību un nākotni, vadoties pēc principa, ka valsts stiprums un tautas labklājība panākama tikai vienotiem spēkiem" un norādīja, ka Valsts prezidenta institūcija ir neatņemams šā mērķa sasniegšanas priekšnosacījums.

Runājot par Valsts prezidenta institūcijas regulējumu, A. Bērziņš atzina, ka Satversme Valsts prezidentam devusi pietiekamas pilnvaras, tāpēc to paplašināšana nav nepieciešama, īpaši tādā gadījumā, ja tā notiktu uz kādas citas institūcijas kompetences rēķina. Vienlaikus viņš atzina, ka diskusijas par Valsts prezidenta pilnvaru apjoma precizēšanu gan ir nepieciešamas un tās jau rosinājusi gan Valsts prezidenta paspārnē izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija, gan ekspertu grupa valsts pārvaldes pilnveidošanai.

Pēc A. Bērziņa domām, ar plašām pilnvarām apveltīta Valsts prezidenta institūcija un vadonības gars nav tas, uz ko Latvijai būtu jātiecas. Šobrīd racionālais parlamentārisms būtu vislabākais risinājums, jo ļauj saskanīgi līdzās pastāvēt parlamentam kā varas centram un izteikti rīcībspējīgai izpildvarai ar tādu Ministru prezidenta statusu, lai viņš būtu galvenais un atbildīgais "komandas spēlētājs". Savukārt, runājot par Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, A. Bērziņš atzina, ka šai ziņā būtu pieļaujamas pārmaiņas un būtu jāizvērtē visi modeļi un iespējas.

Guntis Ulmanis, kurš bija pirmais Latvijas Valsts prezidents pēc neatkarības atgūšanas (1993–1999), uzrunājot konferences dalībniekus, norādīja, ka jebkura neapdomīga iejaukšanās Latvijā iedibinātajās un pareizi sadalītajās varas proporcijās var nest neparedzamas sekas. Viņš uzsvēra, ka visus jaunāko laiku Latvijas Valsts prezidentus vieno vēlme darboties saskaņā ar Satversmes burtu un garu. Arī tad, ja katram no prezidentiem savu reizi ir iznācis "izkāpt" no konstitūcijas formāli noteiktajiem ietvariem, pēc G. Ulmaņa domām, tas ir noticis, vadoties no taisnības izjūtas un sirdsapziņas.

Vaira Vīķe-Freiberga, kas Latvijas Valsts prezidenta amatā bija no 1999. līdz 2007. gadam, analizējot varas zaru attiecības, norādīja, ka Latvijā kā parlamentārā republikā tieši Saeima ir galvenais demokrātijas garants. Diemžēl, ņemot vērā, ka sabiedrība joprojām nav pieradusi pie asas domu apmaiņas, asās politiskās debates parlamentā raisa tam neuzticību. Savukārt izpildvarai ir vistiešākais iespaids uz sabiedrības dzīvi. Ministru kabineta darbu tieši iespaido tā locekļu spējas, personības kvalitātes un godīgums.

Savukārt Valsts prezidenta iespējas ietekmēt situāciju ir ļoti ierobežotas, savukārt morālie pienākumi – teju neierobežoti. Nopietnāko ietekmi uz citu konstitucionālo institūciju darbību Valsts prezidents Latvijā var īstenot likumdošanas jomā. Šeit Latvijas Valsts prezidentam ir jāuzņemas varas līdzsvarošanas pienākums – līdzīgi tiem, ko citās valstīs veic daudz plašākas institūcijas, piemēram, parlamentu augšpalātas, kam šādam darbam ir pieejami daudz lielāki resursi.

Attiecībās ar tautu Valsts prezidenta institūcijas dziļākā jēga, pēc V. Vīķes-Freibergas domām, ir stiprināt patriotismu un veicināt sabiedrības līdzdalību. Valsts prezidentam Latvijā nav lielas formālas varas, bet tas var izmantot vārdu varu, kas kopā ar pārliecības spēku var aizraut tautu, – norādīja V. Vīķes-Freiberga.

Valdis Zatlers, kurš Latviju Valsts prezidenta amatā vadīja no 2007. līdz 2011. gadam, uzsvēra, ka amatu pildījis ekonomisko un politisko krīžu laikā un Satversme ir nodrošinājusi viņam pietiekamus instrumentus, lai rīkotos krīzes novēršanai.

Viņš arī norādīja, ka diskusijas par diviem būtiskākajiem jautājumiem – vai grozīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, piešķirot balsošanas tiesības visai tautai, un paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras, jo īpaši Ministru prezidenta izvēlē un kabineta sastādīšanā – norisinās jau kopš Valsts prezidenta institūcijas izveides un sevišķi saasinājušās pēdējā laikā. Pēc V. Zatlera domām, uz šiem jautājumiem vislabāk varētu atbildēt Latvijas Republikas pilsoņi un tikai tā būtu noskaidrojams, vai viņi paši vēlas izvēlēties savas valsts vadītāju vai arī grib, lai to tāpat kā līdz šim parlamentā dara politiskās partijas.

Konferences "Latvijas Valsts prezidenta institūcijas darbības izvērtēšana" atklāšanā uzstājās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kura norādīja uz būtisko Valsts prezidenta lomu valsts varas zaru spēku līdzsvarošanā Latvijā. Viņasprāt, Valsts prezidentam ir stabilizējošas funkcijas (jo īpaši likumdošanas procesā), turklāt pēdējā laikā ir vērojama tendence tās neformāli paplašināt. Pēc S. Āboltiņas domām, Satversmes tēvu izvēle veidot Latviju kā parlamentāru republiku ar Saeimas vēlētu Valsts prezidentu ir bijusi veiksmīga.

Ministru prezidenta Valda Dombrovska runā, ko konferencē nolasīja viņa padomnieks Ints Dālderis, tika norādīts: tikai formāli var šķist, ka Valsts prezidentam Latvijā ir nelielas pilnvaras, jo, būdams partejiski neitrāls un politiski ietekmīgs politiskās dienaskārtības veidotājs, Valsts prezidents ir būtisks spēku līdzsvarotājs valstī. Pirmais Latvijas Valsts prezidents J. Čakste ar savu darbību ir uzstādījis augstu šī amata standartu – nostiprināt Latvijas valstiskumu un veicināt piederību Latvijai. Šo pamatuzdevumu, pēc V. Dombrovska domām, ir veiksmīgi pildījuši arī visi nākamie Valsts prezidenti.

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris savukārt secināja, ka Valsts prezidenta pilnvaras, nemainot Satversmes normatīvo ietvaru, ir aizvien vairāk paplašinājušās. Tam par pamatu ir bijušas Valsts prezidentu personiskās īpašības un spējas. Jo lielāku sabiedrības uzticību iekaro Valsts prezidents, jo lielāku rīcības brīvību sabiedrība tam pieļauj, – secināja G. Kūtris. Viņš arī pievienojās tiem, kas atbalsta diskusijas nepieciešamību par iespēju Satversmē paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras, jo šādas pārmaiņas varētu nostiprināt šo institūciju kā līdzsvarojošu mehānismu. Piemēram, Valsts prezidentam varētu nodot tiesības apstiprināt amatā tiesnešus, kuru apspriešana Saeimā šobrīd ir pārāk politizēta. Tāpat, pēc G. Kūtra domām, Valsts prezidentam varētu piešķirt pilnvaras pirms izsludināšanas nodot Satversmes tiesas izvērtēšanai likumprojektu, par kura konstitucionalitāti tam radušās šaubas.

Jāatzīmē vēl arī, ka kopīgajā preses konferencē, kurā 14. novembrī piedalījās A. Bērziņš, G. Ulmanis, V. Vīķe-Freiberga un V. Zatlers, tika runāts par iespējamām pārmaiņām Valsts prezidenta institūcijas regulējumā un viedokļi principiāli atšķīrās. Pēc A. Bērziņa domām, lielāko ietekmi uz Valsts prezidenta darbību nākotnē atstās gan globalizācijas procesi, gan pārmaiņas Eiropā. V. Vīķe-Freiberga līdzās nelielām pārmaiņām prezidenta darba detaļās pieļāva varbūtību, ka Latvija pāries uz tautas vēlētu prezidentu. G. Ulmanis noteikti iestājās par parlamentāro Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, savukārt V. Zatlers uzsvēra, ka Valsts prezidenta institūcijai ir jāpilnveidojas atbilstoši laikmetam un, viņaprāt, tas nozīmētu tautas vēlētu Valsts prezidentu. Viņaprāt, būtu arī jāpaplašina prezidenta pilnvaras, piemēram, ļaujot prezidentam pirms likuma izsludināšanas vērsties pēc vērtējuma Satversmes tiesā vai ļaujot vērtēt visu topošo Ministru kabinetu un nominēt profesionālās augstākās amatpersonas.

14. novembrī konferencē "Latvijas Valsts prezidenta institūcijas darbības izvērtēšana" nolasītos referātus "Jurista Vārda" redakcija sadarbībā ar Valsts prezidenta kanceleju gatavo publicēšanai žurnālā jau tuvākajā laikā.

Dina Gailīte