Par prevalējošām imperatīvām normām nerunā bieži, jo tas ir ļoti šaurs tiesību normu loks, kas tiek piemērots reti. Tomēr prevalējošas imperatīvas tiesību normas, ja un kad tās tiek piemērotas, pušu tiesiskās attiecības un strīda atrisinājumu var ietekmēt pavisam kardināli.

To ekonomisko nozīmi ilustrē pirms nepilna gada notikušais, kad Vāciju pāršalca skandāls par to, ka starptautisko interneta maksājumu nodrošinātājs PayPal, koncerna Ebay meitas uzņēmums, bez iepriekšēja brīdinājuma iesaldēja kontus vairākiem interneta veikaliem, kā arī liedza izmantot PayPal maksāšanas sistēmu, kā rezultātā komersantu saimnieciskā darbība uz laiku tika bloķēta un attiecīgi arī tirgotāji cieta ievērojamus zaudējumus. PayPal savu rīcību pamatoja ar apstākli, ka interneta veikali, tirgojot tabaku un alkoholu no Kubas, pārkāpj ASV embargo (kas uzskatāma par prevalējošu imperatīvu normu) attiecībā uz precēm no Kubas, kas savukārt ir arī sadarbības līguma ar PayPal pārkāpums.³

Raksta mērķis ir sniegt ieskatu prevalējošu imperatīvu normu jēdziena saturā, skaidrojot tā būtību, problemātiku un ar starptautiskās prakses piemēriem ilustrējot arī tā konkrētu piemērošanu dzīvē.

1. Romas I regulas vieta un nozīme Latvijas tiesību sistēmā

Romas I regulai Latvijas tiesību sistēmā ir ievērojama nozīme, jo tā kā Eiropas Savienības sekundārais tiesību akts⁴ ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs, tostarp arī Latvijā. Regulas materiāltiesiskās darbības jomas ietvaros⁵ tā prevalē pār nacionālajiem tiesību aktiem un tādējādi aizstāj visu to dalībvalstu nacionālo kolīziju normu piemērošanu, kas ietilpst regulas darbības jomā. Dažas dalībvalstis pavisam atteikušās no nacionālajām tiesību normām šajā jomā⁶ un paturējušas vien Romas I regulas tiesisko regulējumu, tomēr Latvijā paralēli spēkā ir abi regulējumi – gan Romas I regulas, gan Civillikuma⁷ tiesiskais regulējums. Latvijas prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu noteic Civillikuma 19. pants, kas paredz arī no līgumattiecībām izrietošām saistībām piemērojamo likumu, proti, tā noteikšanas principus.

Lai arī Civillikuma 19. pants formāli ir spēkā, tā piemērošana ir ierobežota visos gadījumos, kad problēmjautājums "iederas" Romas I regulas materiāltiesiskajā piemērošanas jomā. Piemēram, Civillikuma 19. pants var tikt piemērots līgumsaistībām, kas radušās līdz 2009. gada 17. decembrim, jo uz tām neattiecas Romas I regula, ciktāl tās neregulē Romas konvencija,⁸ ko 2005. gada nogalē ratificējusi arī Latvija. Tomēr kopš Romas I regulas stāšanās spēkā tās 9. pants, kas regulē prevalējošu imperatīvu normu piemērošanu, ir imperatīva un Latvijā tieši piemērojama tiesību norma.

Romas I regula kopumā uzskatāma par Latvijas kolīziju normu kataloga ievērojamu paplašinājumu, jo salīdzinājumā ar Latvijas Civillikuma 19. pantu sniedz daudz detalizētāku tiesisko regulējumu normu kolīziju risināšanai. Arī attiecībā uz prevalējošām imperatīvām normām Romas I regulas 9. pants satur plašāku tiesisko regulējumu. Atšķirībā no Civillikuma 19. panta pirmās daļas, kas pieļauj tikai Latvijas, bet ne citu valstu prevalējošu imperatīvu normu piemērošanu, Romas I regulas 9. panta trešā daļa nosaka trešo valstu, proti, to valstu, kas nav ne foruma jeb tiesas atrašanās vietas, ne statūta jeb līgumattiecībām piemērojamā likuma valsts, prevalējošu imperatīvu normu piemērošanu.

Jāpiebilst, ka līdz Romas I regulas spēkā stāšanās brīdim Latvijai bija izdevies izvairīties no pienākuma piemērot trešo valstu prevalējošas imperatīvas normas. Romas I regulas 9. pantam saturiski līdzīgajam Romas konvencijas 7. panta 1. punktam Latvija⁹ izdarīja atrunu.¹⁰

Neraugoties uz Civillikuma 19. panta garo mūžu, prevalējošu imperatīvu normu piemērošanas prakses Latvijā faktiski nav bijis,¹¹ tādēļ ir īpaši svarīgi sākt ar pareizu izpratni par Romas I regulas 9. panta saturu un tajā lietoto terminoloģiju, lai iespējamos nākotnes strīdus atrisinātu vienveidīgi, veidojot stabilu tiesu praksi un veicinot tiesisko paļāvību.

2. Prevalējošu imperatīvu normu jēdziena autonoma iztulkošana

Romas I regulas kā ikviena Eiropas Savienības tiesību akta satura noskaidrošanai piemērojamas četras klasiskās interpretācijas metodes un, iespējams, arī piektā Eiropas Savienības tiesībām raksturīgā – tiesību salīdzinošā iztulkošanas metode,¹² taču jebkurā gadījumā jāpatur prātā, ka tās iztulkošana, kā to vairākkārt norādījusi Eiropas Savienības Tiesa, ir jāveic autonomi.¹³ Proti, tiesību norma jāiztulko neatkarīgi no konkrētā lex fori jeb tiesas atrašanās valsts likuma izpratnes un dogmatikas, vadoties tikai un vienīgi no Eiropas Savienības tiesībās valdošajiem uzskatiem un Eiropas Savienības, kā arī konkrētā tiesību akta mērķiem. Šāda Eiropas Savienības tiesību normu iztulkošana nodrošina maksimālu noteikto mērķu īstenošanu un veido vienotu Eiropas Savienības tiesību izpratni un piemērošanu dalībvalstīs.¹⁴

Tādējādi noskaidrojot, kas tiek domāts, piemēram, ar Romas I regulā minēto terminu "darba līgums" vai arī šī raksta gaitā izskatāmo terminu "prevalējošas imperatīvas normas", ir jāabstrahējas no minēto terminu nozīmes Latvijas vai citu dalībvalstu tiesību sistēmas ietvaros un termins jātulko saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sniegtajām vadlīnijām un Romas I regulas mērķiem.¹⁵ Rezultātā, piemēram, termins "darba līgums" Romas I regulas izpratnē var atšķirties no tā, kā to definē Latvijas nacionālie tiesību akti, tāpat arī prevalējošu imperatīvu normu saturs var atšķirties no Civillikuma 19.