Fotoradars un administratīvais pārkāpums

Ņemot vērā CSL lietoto terminoloģiju, kaut arī vietām nekonsekventi, ar CSL 43.⁶ panta pirmajā daļā noteikto, ka pārkāpumus var fiksēt ar tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtas vai videoiekārtas), neapturot transportlīdzekli, ir jāsaprot, ka ar fotoradaru var fiksēt administratīvo pārkāpumu, neapturot transportlīdzekli. To, ko patiešām fiksē fotoiekārtas jeb fotoradari, nosaka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 243. pants. Saskaņā ar šo tiesību normu fotoradars ir tikai viens no pierādīšanas līdzekļiem, ar kuru tiek konstatēti tikai "sausi" fakti, uz kuru pamata likumā noteiktā kārtībā kompetenta institūcija vai amatpersona nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību. Ar šobrīd izmantoto fotoradaru tiek fiksēta tikai konkrēta automašīna un tās ātrums konkrētā vietā un laikā. Šie abi fakti paši par sevi neveido administratīvā pārkāpuma sastāvu. Administratīvais pārkāpums ir kaut kas vairāk par vienas automašīnas pārsniegto atļauto ātrumu.

Saskaņā ar LAPK 9. pantā noteikto administratīvā pārkāpuma definīciju, lai prettiesiska darbība tiktu uzskatīta par administratīvu pārkāpumu, tai jābūt vainojamai un par to ir jābūt paredzētai administratīvai atbildībai kādai personai. Tas nozīmē, ka administratīvais pārkāpums ir fiksēts tikai tad, kad valsts ir noskaidrojusi personu, kurai likumā ir paredzēta administratīvā atbildība par šādu prettiesisku darbību, kā arī noskaidrojusi, vai šī persona ir vainojama.

Lai fiksētu LAPK 149.⁸ pantā noteikto administratīvo pārkāpumu, valstij nepietiek ar fotoradaru konstatēt, ka kādā konkrētā vietā un laikā kāda transportlīdzekļa braukšanas ātrums ir pārsniedzis atļauto, bet arī jānoskaidro, kura fiziskā persona ir vadījusi transportlīdzekli konkrētajā vietā un laikā un viņas vaina.

Ne tikai darbība vai bezdarbība un tās prettiesiskums veido administratīvā pārkāpuma sastāvu. To veido arī persona, kura izdarījusi šo prettiesisko darbību, un šīs personas vaina.