I. Ievads

Valsts prezidenta institūtu normatīvi izveidoja un ieviesa Latvijas Satversmes sapulces izstrādātā 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme).³ Neraugoties uz dažādu politisko spēku rosināto Satversmes revīziju un Valsts prezidenta pilnvaru pārskatīšanu Latvijas konstitucionālajā iekārtā, Satversmē noteiktais parlamentārās republikas modelis ar tiešas demokrātijas elementiem bez principiāliem pārgrozījumiem valsts varas orgānu konstitucionālajās attiecībās ir spēkā joprojām.⁴

Konstitūciju izstrādāšanā Eiropas kontinentā nav ierasts aizrauties ar jaunu un oriģinālu risinājumu meklējumiem. Drīzāk tieši pretēji – cieņā ir konstitucionālā regulējuma kopēšana vai radoša pārņemšana no konstitucionālās domas lielvalstīm vai kaimiņvalstīm. Attiecīgo fenomenu ir pieņemts dēvēt par konstitūciju internacionalizāciju.⁵ Tomēr tikpat labi to varētu apzīmēt par kopējas Eiropas konstitucionālās tradīcijas veidošanos vai mazliet ironiski – par konstitucionālo plaģiātismu, kas atšķirībā no citām jomām netiek nosodīts.

Rakstot par Satversmes izstrādāšanas gaitu, viens no tās autoriem Fēlikss Cielēns atzina, ka tajā nav ietverts nekas oriģināls, jo "mūsu valsts iekārtas pamatā ir likti rietumu parlamentāro demokrātiju Anglijas un Francijas principi".⁶ Savukārt modernajos pētījumos tiek uzsvērts, ka Satversme balstās uz Vācijas 1919. gada 11. augusta t.s. Veimāras konstitūcijas un Vestminsteras modeļa (Apvienotās Karalistes konstitucionālisma) sintēzi.⁷ Proti, Satversmē ir iekļautas visas tās konstitucionālisma koncepcijas, kas bija aktuālas tālaika Eiropā un atspoguļojās citās pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās (Vācijas, Austrijas, Somijas, Grieķijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas konstitūcijā).