Manas uzstāšanās formulētais temats "Latvijas Valsts prezidenta institūts starpkaru periodā un no attiecīgā perioda izdarāmie secinājumi" skan ļoti nopietni un arī mazliet pretenciozi. Tāpēc, manuprāt, lai dotu izsmeļošu un solīdu atbildi uz šādu jautājuma uzstādījumu, jāveic kopīgs juristu, politologu un vēsturnieku pētījums. Tādēļ šoreiz atļaušos mazliet reducēt šo uzstādījumu, runājot par to, kā Latvijas Valsts prezidenta institūciju redzēja un vērtēja 20.–30. gadu latviešu prese.

Jāpiebilst, ka preses materiāli ir ārkārtīgi bagāti. Un kas vēsturniekam, pētniekam allaž šķiet būtiski – prese ļauj spriest par neatkārtojamo tā laika atmosfēru, garu, valodu, ļauj mums nemanot ieslīgt 20.–30. gadu reālijās un politiskajās kaislībās.

Tātad mana referāta galvenais avots ir latviešu prese, kura īpaši aktīvi apsprieda Valsts prezidenta jautājumu visu piecu Valsts prezidenta vēlēšanu gados: 1922., 1925., 1927., 1930. un 1933. gadā.

Jau 1921. gadā, kad Satversmes sapulcē Satversmes apspriešanas ietvaros tiek diskutēts par Valsts prezidenta institūtu, prese dzīvi uz to reaģē. Latviešu sociāldemokrātiem viss bija skaidrs, un "Strādnieku Avīzes" redkolēģijas rakstā tika deklarēts: "Latvijā ir tikai viens varas nesējs un tautas gribas izpildītājs – Saeima. Un tā tam arī ir jābūt. Prezidents – tas ir demokrātijas ierobežojums, pavisam neloģisks tādēļ, ka mums nav kaut kādas tamlīdzīgas tradīcijas. Prezidents – tā ir monarķisma (tā toreiz sauca monarhismu) palieka, monarķisma spilgtākais izpaudums, un vispār – tas viss ir monarķisma krāmi.