Par pienācīgu tiesisko regulējumu publiskās un privātās partnerības jomā Latvijā ir pamats runāt, sākot ar 2009. gadu, kad tika pieņemts un stājās spēkā Publiskās un privātās partnerības likums³ (turpmāk – PPP likums). Kaut arī, iespējams, ir pāragri secināt, kādu iespaidu uz tautsaimniecības attīstību ir radījusi PPP likuma pieņemšana, tomēr nav šaubu, ka PPP likums ir veicinājis tiesisko noteiktību publiskās un privātās partnerības jomā. Vienlaikus PPP likums ir radījis pamatu turpināt viedokļu apmaiņu starp tiesību speciālistiem un nozares pārstāvjiem par dažādiem publiskās un privātās partnerības jomas, tostarp koncesiju piešķiršanas, problēmjautājumiem. Raksta mērķis ir veicināt un paplašināt diskusiju, pievēršoties salīdzinoši šauram jautājumam, proti, par koncesijas līguma nošķiršanu no citiem līgumu veidiem.

1. Nepieciešamība nošķirt

Koncesijas līgums ir jānošķir no citiem līgumiem, jo īpaši no iepirkuma līgumiem, tāpēc, ka iepirkuma līgumam un koncesijas līgumam ir līdzīgas pazīmes, bet atšķirīga piešķiršanas kārtība un normatīvajos aktos noteiktās līguma sastāvdaļas, piemēram, termiņi.⁴ Tas uzskatāmi redzams no PPP likuma regulējuma, kurš paredz, ka publiskās un privātās partnerības līgums ir koncesijas līgums vai partnerības iepirkuma līgums,⁵ bet saskaņā ar PPP likuma 4. pantu partnerības iepirkuma līgumiem ir piemērojami Publisko iepirkumu likums un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums, ja vien PPP likums neparedz citādi. Sekas tam, ja līgumslēdzēji ir nepareizi noteikuši slēdzamā vai noslēgtā līguma atbilstību koncesijas līguma pazīmēm, ir atkarīgas, pirmkārt, no tā, kādā stadijā neatbilstība ir konstatēta. Ja neatbilstība tiek konstatēta līdz līguma noslēgšanai, var rasties pienākums pārstrādāt koncesijas procedūras dokumentus tā, lai tie atbilstu koncesijas pazīmēm (skat. PPP likuma 9. panta trešo daļu un 34. panta trešo daļu). Savukārt, ja līgums neatbilstošā kārtībā jau ir ticis noslēgts, pastāv iespēja, ka šāds līgums tiks pārsūdzēts, lūdzot tiesu atzīt noslēgto līgumu par spēkā neesošu, grozīt tā noteikumus, atcelt to vai saīsināt tā termiņu (skat. PPP likuma VI¹ nodaļu). Saprotams, ka minētās sekas var radīt zaudējumus līgumpartneriem, tāpēc ir svarīgi pēc iespējas agrākā stadijā izvērtēt iecerētā projekta risku sadales un citu sastāvdaļu atbilstību koncesijas līguma pazīmēm.

Turklāt pareiza izpratne par koncesijas līguma pazīmēm ir nepieciešama ne tikai konkrēta projekta ietvaros, bet arī valstij, rūpējoties par tiesiskā regulējuma saskaņotību un publiskās un privātās partnerības nozares attīstību. Latvijas gadījumā minēto ilustrē jautājums par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas procedūru. Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma 8. panta otrā daļa pieļauj sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanu publiskā iepirkuma vai koncesijas procedūrā. Šāds līgums tradicionāli tika uzskatīts un arī praksē slēgts kā koncesijas līgums. 2010. gadā Finanšu ministrija pat izstrādāja standartdokumentāciju, kas ietver koncesijas konkursa nolikuma projektu, koncesijas līguma projektu un vadlīnijas dokumentu sagatavošanai, tieši sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas organizēšanai.⁶ Tomēr imperatīvās tiesību normas, kas iekļautas Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumā un tam pakārtotajos tiesību aktos un kas vērstas uz sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēja riska ierobežošanu, padara šādu līgumu par pēc būtības neatbilstošu koncesijas līguma pazīmēm.