Iespēja noraidīt pušu pārstāvi starptautiskajā komerciālās šķīrējtiesas procesā pašlaik atrodas karstu debašu centrā gandrīz visās atzītākajās šķīrējtiesu institūcijās, ieskaitot Parīzes Starptautiskās tirdzniecības kameras (International Chamber of Commerce – ICC) paspārnē esošo Starptautiskās arbitrāžas tiesu,¹ Londonas Starptautiskās arbitrāžas tiesu (London Court of International Arbitration – LCIA),² Dubaijas Starptautiskā finanšu centra (Dubai International Financial Centre – DICF) Arbitrāžas centru,³ Milānas Šķīrējtiesu kameru (Camera Arbitral di Milano – CAM),⁴ kā arī Amerikas Arbitrāžas asociāciju (American Arbitration Association – AAA).⁵ Ņemot vērā, ka tendence pieteikt noraidījumu puses pārstāvim iegūst arvien lielāku popularitāti progresīvākajās ārvalstu šķīrējtiesu institūcijās, domājams, līdzīga rakstura tiesību problēma drīz var parādīties arī Latvijas šķīrējtiesu darbības kontekstā. Tādējādi autoru galvenais mērķis šajā rakstā ir noteikt, kādos gadījumos varētu pieteikt noraidījumu puses pārstāvim, analizēt noraidījuma tiesisko pamatu un tribunāla kompetenci izšķirt jautājumu par puses pārstāvja noraidījumu, kā arī apskatīt puses pārstāvja noraidīšanas praktiskās sekas.

1. Ievads

Tādas pastāvīgas starptautiskas šķīrējtiesu institūcijas kā ICC, CAM, AAA, DIFC, LCIA kļuvušas par izraudzītākajām starptautisko komercstrīdu atrisināšanas procesu administrējošām institūcijām. Tās garantē ne tikai ātrāku un lētāku strīdu atrisināšanas mehānismu salīdzinājumā ar valsts piedāvātiem līdzekļiem, bet arī nodrošina šo institūciju pieņemto nolēmumu atzīšanu un izpildi gandrīz jebkurā pasaules valstī saskaņā ar ANO 1958. gada Ņujorkas konvenciju par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi.⁶ Statistika liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā starptautisko šķīrējtiesu procesu skaits nepārtraukti pieaug. Tā, piemēram, 2009. gadā ICC un LCIA piedzīvoja ievērojamu lietu skaita pieaugumu:⁷ ICC – par 23 % un LCIA – par 29 %.⁸ Turklāt tās ir institūcijas, kas praksē pirmās saskaras ar aktuālākajām šķīrējtiesu darbības problēmām, piemēram, procesa konfidencialitātes pienākumu apjomu, šķīrējtiesas procesa sākuma aspektu⁹ vai puses pārstāvja noraidīšanas iespējamību.

Šādu institūciju pieredze un mūsdienīgā prakse ir pamats tam, ka komersanti par strīda risināšanas veidu izvēlas tieši komerciālo šķīrējtiesu. Jau 2000. gadu sākumā gandrīz 90 % no visiem līgumiem, kas bija noslēgti starp dažādu valstu komersantiem, ietvēra šķīrējtiesas klauzulu.¹⁰ Turklāt, komersantu uztverē, šķīrējtiesas process ir izdevīgāks par strīda atrisināšanu klasiskās tiesvedības ceļā. Komersantu ieguvums šajā gadījumā ir ne tikai laika un materiālo resursu taupīšana,¹¹ bet arī citi šķīrējtiesas procesa piedāvātie labumi, tostarp šķīrējtiesas nolēmuma ātra un droša izpildāmība,¹² procesa konfidencialitāte¹³ un pušu iespēja pašām regulēt šķīrējtiesas procesu atbilstoši savām vajadzībām. Turklāt daudzos gadījumos šķīrējtiesas procesam nepiemīt komercattiecības graujošs raksturs, kas ļauj pusēm saglabāt atbilstošas komercattiecības nākamiem komerciāliem kontaktiem.

2. Arbitru un pārstāvju loma šķīrējtiesas procesā

Katrā šķīrējtiesas procesā ir svarīgi norobežot arbitru un puses pārstāvi, jo tam ir būtiska ietekme uz turpmāko procesa gaitu un tā attīstību. Pretējā gadījumā rodas pamats aizdomām par interešu konfliktu. Lai veiktu šādu norobežošanu, ir jākonstatē, vai arbitrs šķīrējtiesas procesa laikā nepilda kādas puses pārstāvja funkcijas un otrādi, proti, vai puses pārstāvis nepilda kādas arbitra funkcijas.