2. Protams , ka tiesneša neatkarība tiks apdraudēta. Vēl jo vairāk, nav saprotams kā tiesas prieksšsēdētājs var noteikt cik ilgā laikā jāizskata lieta, jo, lietu saņemot, to nav iespējams paredzēt ! Tad jau tiesas priekšsēdētājs varbūt arī uzreiz pateiks kādam jābūt spriedumam? Šādu termiņu noteikšana, neapšaubāmi ir veids, kā ietekmēt tiesnesi un var novest pie sasteigtiem, nepārdomātiem un nepamatotiem spriedumiem. Vācijā, Austrijā, Šveicē... nekas tāds nav iedomājams, tādēļ īpaši nesaprotami, ka šādas idejas pauž tieslietu ministrs.

Piekrītu, ka tiesiskās apziņas trūkums ir problēma, jo procesu dalībnieki nekautrējas jebkādu iemeslu dēļ novilcināt procesu un pārsūdz spriedums principa pēc, tai pašā laikā tiek kultivēts viedoklis , ka tiesas vainīgas pie ilgstošiem procesiem.

Atbalstāma ir tiesnešu specializēšanās jau no pirmās instances, jo šobrīd tiesnesim ir milzīga slodze, un , ja viņš spiests skatīt visu kategoriju lietas, tad neapšaubāmi cieš spriedumu kvalitāte.

1. Galvenās problēmas: a) zemais profesionālās kvalifikācijas līmenis, b) joprojām valdošais hipertrofētais formālisms, c) bailes vai nevēlēšanās uzņemties atbildību par rīcību, kas neatbilst „likuma burtam” vai ierastajai praksei, un par striktiem organizatoriskiem pasākumiem, kā arī tieksme izvairīties no jelkādas rīcības, kas nav noteikta kā obligāta. Risinājumi: stingrākas izglītības, atlases un profesionālās darbības novērtēšanas prasības. Periodiskas mācības ar pārbaudījumiem to noslēgumā kā obligāts pasākums.

2. Godprātīgi un pareizi pildot šo pienākumu tiesneša neatkarība netiek apdraudēta, jo tiesas spriešanas saturiskā puse joprojām atrodas ārpus priekšsēdētāja uzraudzības. Ja priekšsēdētājs var pieprasīt argumentētu paskaidrojumu no tiesneša, kas konkrētā procesā tiek darīts vai kāpēc nekas nenotiek, privātpersonu tiesību aizsardzības līmenis samazināties nevarētu. Protams, jāparedz atbilstošs mehānisms, kā novērst iespējami negodprātīgu priekšsēdētāja rīcību. Ja ievieš šādu pienākumu, tad tas attiecināms arī uz palātu un departamentu priekšsēdētājiem.

3. Novērtēšanas mērķis – nodrošināt, lai par tiesnešiem strādātu tikai „augsti kvalificēti un godīgi juristi”. Pašreizējā sistēmā objektivitāti nav  iespējams garantēt. Tiesas spriešanas kvalitāti tā visticamāk arī neuzlabos kaut cik jūtamā mērā. Galvenie novērtēšanas sistēmas trūkumi: lēmumu pieņem balsojot; novērtē tikai ar pozitīvu/negatīvu vērtējumu (nav minimālo prasību, lai iegūtu pozitīvu vērtējumu); vairums vērtēšanas kritēriju ir vienkārši statistiski rādītāji, citiem – nepastāv novērtējuma skala, kā arī nav skaidrības par katra konkrētā kritērija nozīmi kopējā vērtējuma rezultātā.

4. Atbalstu. Kavēšanās ir tipiska Latvijas birokrātiskās sistēmas iezīme, ko papildina nevēlēšanās padarīt publiskus sava darba rezultātus un uzņemties jaunus pienākumus, kas varētu rasties, ieviešot publicēšanas sistēmu. Noteikti publicējami visi Senāta lēmumi (arī rīcības sēdes u.tml.) un visi pārējo tiesu spriedumi, kā arī noteiktu kategoriju lēmumi.