Rakstā aplūkoti divi juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas veidi – juridiskās palīdzības (APL 18. panta ceturtā daļa) un zaudējumu atlīdzinājuma institūtu ietvaros (APL 92. pants). Lai gan juridiskās palīdzības nodrošināšana saskaņā ar Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumu² nav viens no juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas veidiem, ņemot vērā, ka tā ir saistīta ar juridisko palīdzību, rakstā sniegts īss ieskats arī par to.³

1. Juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas veidi

APL atšķirībā no Civilprocesa likuma⁴ nav lietots tāds jēdziens kā "ar lietas vešanu saistītie izdevumi". Tomēr acīmredzot civilprocesa ietekmē administratīvā procesa dalībnieki reizēm lūdz administratīvo tiesu lemt arī par "ar lietas vešanu saistīto izdevumu" atlīdzināšanu, ar tiem saprotot arī juridiskās palīdzības izmaksas. Neraugoties uz jēdziena "ar lietas vešanu saistītie izdevumi" neesamību APL, juridiskās palīdzības izmaksas administratīvajā procesā var tikt atlīdzinātas divu atšķirīgu tiesību institūtu ietvaros – 18. panta ceturtās daļas kārtībā vai arī zaudējumu atlīdzinājuma institūta ietvaros 92. panta kārtībā.

Līdz Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmumam par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01⁵ administratīvo tiesu prakse jautājumā par juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu nebija vienveidīga.

Tā, piemēram, 2007. gada spriedumā lietā Nr. SKA-14/2007⁶ Senāts norādīja, ka pirms 2006. gada 1. februāra, kad stājās spēkā Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums⁷ (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums), par pārstāvību tiesā varēja prasīt atlīdzinājumu, tikai pamatojoties uz APL 18. panta ceturto daļu. Atbilstoši minētajai normai lietās, kas adresātam ir sarežģītas, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, tās pārstāvim izmaksā atlīdzību no valsts budžeta. Savukārt pēc 2006. gada 1. februāra, Senāta ieskatā, persona var prasīt arī zaudējumus, kas viņai radušies saistībā ar juridisko palīdzību.

2009. gada spriedumā lietā Nr. SKA-338/2009⁸ Senāts no minētajiem secinājumiem atkāpās. Šajā spriedumā Senāts neuzskatīja, ka pastāv divi tiesību institūti juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanai, tā vietā norādot, ka viens un tas pats tiesību jautājums – juridiskās palīdzības izmaksas kā mantisks zaudējums – ir noregulēts divos normatīvajos aktos. Turklāt iepretim vispārīgam mantisko zaudējumu definējumam Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas otrajā un trešajā teikumā APL 18. panta ceturtā daļa sašaurina juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu, nosakot, ka juridiskās palīdzības izmaksas atlīdzināmas vienīgi sarežģītā administratīvajā lietā un vienīgi fiziskajai personai, ņemot vērā tās mantisko stāvokli. Līdz ar to Senāts secināja, ka juridiskās palīdzības izmaksas administratīvo aktu adresātiem vai pieteicējiem – juridiskajām personām vai personu apvienībām, vai vienkāršās administratīvajās lietās vispār nav atlīdzināmas.

Savukārt 2011. gadā, ņemot vērā minēto Satversmes tiesas 2010. gada lēmumu lietā Nr. 2010-11-01, Senāts vēlreiz mainīja savu praksi, lēmumā lietā Nr. SKA-16/2011⁹ norādot, ka APL tomēr paredz divus atšķirīgus tiesību institūtus – juridiskās palīdzības institūtu (18. panta ceturtā daļa) un zaudējumu atlīdzinājuma institūtu (92. pants).

Satversmes tiesa 2010. gada lēmumā lietā Nr. 2010-11-01 norādīja, ka APL 18. panta ceturtā daļa un Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešā daļa neattiecas uz vienu un to pašu subjektu loku un regulē atšķirīgu tiesisko situāciju. APL 18. panta ceturtā daļa, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu sarežģītās lietās tikai fiziskajai personai, turklāt jau procesa laikā un neatkarīgi no tā, kāds būs lietas iznākums. Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešā daļa attiecas uz jebkuru privātpersonu un pamatā paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu pēc tam, kad tiesvedības procesā ir konstatēts administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības prettiesiskums. APL 18. panta ceturtās daļas piemērošana neizslēdz Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7. panta trešās daļas piemērošanu. Abas minētās tiesību normas ir spēkā un ļauj personai izvēlēties, kā īstenot savas tiesības.

Tabulā konspektīvā veidā atspoguļotas būtiskākās atšķirības juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanai APL 18. panta ceturtās daļas kārtībā un 92. panta kārtībā. Detalizētāk katra no minētajām atšķirībām raksturota raksta tālākajā gaitā.

2. Juridiskās palīdzības institūts (APL 18. panta ceturtā daļa)

Lai gan administratīvajā procesā nav paredzēts obligātās pārstāvības institūts, APL 18. panta ceturtajā daļā norādītajā gadījumā likumdevējs paredzējis iespēju administratīvā procesa dalībniekam, kurš ir fiziskā persona, saņemt valsts apmaksātu juridisko palīdzību.¹⁰ Kā jau iepriekš minēts, juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšana APL 18. panta ceturtās daļas kārtībā ir nošķirama no juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanas zaudējumu atlīdzinājuma institūta ietvaros APL 92. panta kārtībā. Tāpat abi minētie tiesību institūti ir nošķirami no valsts garantētās juridiskās palīdzības institūta, kas reglamentēts Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā un administratīvajā procesā piemērojams ļoti ierobežotos gadījumos.

Juridiskās palīdzības institūta materiāltiesiskais pamats izriet no Latvijas Republikas Satversmes¹¹ (turpmāk – Satversme) 92.