Dažādu veidu Latvijas attīstības plānos,¹ kas pēdējā laikā publiskoti, likumiem, kas vajadzīgi ekonomisko un sociālo mērķu sasniegšanai, un jurisprudencei, kas palīdzētu šādus likumus sagatavot, ir veltīta nesamērīgi maza uzmanība. Neviena no valsts izvirzītajām prioritātēm, kurām zinātnē šobrīd tiek dota priekšroka un valsts atbalsts (enerģija un vide, inovatīvie materiāli un tehnoloģijas, nacionālā identitāte, sabiedrības veselība, vietējo dabas resursu izmantošana) nedos cerēto Latvijas "ekonomisko uzrāvienu", ja eksakto zinātņu sasniegumi nebūs pienācīgi tiesiski aizsargāti, ja veselības un vides aizsardzība, cilvēku drošība netiks stiprināta ar skaidri normatīvos aktos noteiktiem atbildīgo institūciju pienākumiem, vidi un veselību apdraudošu darbību aizliegumiem, atbildību. Ir nobriedusi vajadzība plašāk apspriest jautājumu par to, vai enerģētikas, jaunu tehnoloģiju, resursu ilgtspējīgas izmantošanas pasākumi dos tautai laimīgu dzīvi, ja valstī valdīs noziedzība, ierēdņu patvaļa, nestabilitāte īpašuma un citās mantiskajās attiecībās, ja nevienam nebūs respekta pret Satversmi, likumiem un tiesu varu.