Klāvs Olšteins. Šis priekšlikums, kas pēc savas būtības nosaka to, ka tiek ierobežots līgumsods, manuprāt, paredz daudz plašāku regulējumu, nekā tas ir domāts varbūt no priekšlikuma iesniedzēja puses un arī varbūt no sabiedrībā aktualizētā jautājuma, kas ir saistīts ar nebanku kreditēšanu.

Es gribu runāt par tiem darījumiem, kas tiek slēgti, piemēram, būvniecības sektora jomā, kur tiek noslēgti līgumi par, pieņemsim, kādu nozīmīgu ēku būvniecību un atrunāts līgumsods par darba neizpildi. Ja mēs pieņemsim šo priekšlikumu, tad šajā gadījumā varam rēķināties ar to, ka darbu izpildītājs varēs skaidri un gaiši pateikt, ka viņam varbūt citās reizēs ir daudz izdevīgāk to darbu vienkārši nepildīt un samaksāt 10 procentus līgumsodu nekā izpildīt laikus.

Uz šo šis priekšlikums attiecas. Kā reiz šis priekšlikums neattiecas uz nebanku kreditēšanu, jo, kā zināms, nebanku kreditēšanu regulē patērētāju tiesību normas, un šinī gadījumā Civillikuma normas ir vispārējas normas pret speciālo patērētāju tiesību normām.

Ir gadījumi, kuros arī mēs redzam, ka divi komersanti, piemēram, par preču piegādi lielā apjomā ir noslēguši līgumu un kādu saistību neizpildes rezultātā var nonākt pie situācijas, ka vienkārši, redzot, ka 10 procentu maksājums ir izdevīgāks, vienkārši saistību neizpildīt. [..]

Vakar izdevās sazināties arī ar kolēģiem, kuri bija piedalījušies Tirdzniecības un rūpniecības kameras speciāli sasauktajā sēdē par šo jautājumu. Arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera, cik man zināms, skaidri un gaiši, ar uzņēmējiem tai skaitā, ir izteikusi savu viedokli, ka šāda norma nebūtu atbalstāma.