Šobrīd Latvijā spēkā ir 1961.gada Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss (turpmāk — KPK) ar neskaitāmiem grozījumiem , kas pēc neatkarības atgūšanas pārdēvēts par Latvijas KPK. Pēdējos desmit gados KPK izdarīti būtiski grozījumi, kas radikāli mainījuši visu procesa struktūru un pamatprincipus. Kopumā pašreiz spēkā esošais likuma variants atbilst starptautisko standartu pamatprasībām, taču tajā pašā laikā tam ir vairāki būtiski trūkumi:

1) daudzo grozījumu un savas padomiskās izcelsmes rezultātā tas nav organiski vienots;

2) process ir ļoti darbietilpīgs, tāpēc arī dārgs un ilgs;

3) slēptās izlūkošanas metodes (operatīvais darbs) ir nodalītas no procesuālās darbības, tāpēc dod nepietiekamu ieguldījumu pierādīšanas procesā ;

4) no procesa izņemtas visas agrīnās izlemšanas metodes, kas ļautu piemērot kriminālsodam alternatīvus līdzekļus vainīgajām personām;

5) atsevišķas nostādnes ir deklaratīvas, jo ir neefektīvas, bez realizācijas mehānisma;

6) nav izmantotas strauji augošās tehniskās iespējas procesa veicināšanai.

1991.gadā tika izveidota darba grupa, kas sāka izstrādāt un 2000.gadā Tieslietu ministrijā iesniedza Kriminālprocesa likuma projektu. Diemžēl likumprojekts ir novērsis tikai pirmo no minētajiem trūkumiem, t.i., ir izveidots vienots jaunā kriminālprocesa regulators. Tas ir radīts uz 1991.gadā Augstākajā Padomē apstiprinātās koncepcijas pamata, kad Latvijas juristiem nebija pazīstami daudzi starptautiskie standarti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā prakse un citu valstu pieredze. Bez tam pasaulē pēdējos desmit gados process ir turpinājis strauji attīstīties. Pēdējos četros gados Latvija kļuvusi par dalībvalsti vairākās svarīgākajās Eiropas konvencijās par starptautisko sadarbību krimināltiesiskajā sfērā. Tā rezultātā agrākā koncepcija nevarēja atspoguļot reālās tendences, bet projekts palika neatbilstošs mūsdienu prasībām.

20.gs. otrajā pusē vairāki starptautiskie dokumenti (ANO deklarācijas un standarti, Eiropas Padomes konvencijas) nosaka virkni obligātu prasību, kādām jāatbilst demokrātiskas valsts kriminālajai tiesvedībai. Eiropas Padomes dalībvalstīm izveidots stingrs kontroles mehānisms pār Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasību izpildi. Lai tās varētu nodrošināt, vispirms jau pašam kriminālprocesa likumam ir jānosaka kārtība, kas nav pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā praksi Cilvēktiesību konvencijas interpretācijā. Turklāt, apzinoties organizētās un starptautiskās noziedzības attīstības tendences, jāievēro arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos uzsvērtais adekvātuma princips, tas ir, cilvēktiesību ierobežojumam jābūt proporcionālam ar cēloni un obligāti jāatbilst demokrātiskas sabiedrības interesēm.

Tajā pašā laikā Latvijā, līdzīgi kā citās postsociālisma valstīs, pastāv arī cita veida objektīvas grūtības. Piemēram, nacionālais ienākums mums ir daudz zemāks nekā attīstītākajās Eiropas Padomes dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka procesuālo izdevumu iespējas mums ir zemākas un līdz ar to neatsverama nozīme ir procesa efektivitātei. Tādējādi Latvijas kriminālprocesam ir ne vien jāatbilst starptautiskajiem standartiem cilvēktiesību jomā, bet jāatspoguļo arī mūsdienīgās tendences cīņā ar noziedzību un jābūt ekonomiskam.

Saglabājot spēkā līdzšinējo KPK vai arī pieņemot 90.gados izstrādāto KP likuma projektu, kas pēc satura būtiski neatšķiras, varam prognozēt sekas, kuras jau šobrīd ir redzamas gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā:

1) arvien lielāku neizlemto lietu uzkrājumu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs un tiesās;

2) ilgstošus tiesvedības procesus;

3) sūdzības par cilvēka tiesību aizskārumiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konstatējot saprātīgo termiņu pārkāpumus, pieprasīs novērst veicinošos apstākļus, kā arī var sodīt valsti ar pienākumu izmaksāt kompensāciju indivīdam, kura tiesības aizskartas;

4) Latvijas tiesībsargājošo iestāžu nespēju darboties atbilstoši Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kriminālās justīcijas pašreizējām nostādnēm.

3.1. Galvenie starptautiski atzītie attīstības virzieni

Problēmu var atrisināt, sagatavojot jaunu Kriminālprocesa likuma projektu, kurā tiktu iekļautas mūsdienās starptautiski atzītās svarīgākās prasības procesam:

1) procedūras paātrināšana, kurai daudzas valstis piešķir īpašu nozīmi. Arī Latvijā pierādījies, ka sprieduma sabiedriskā nozīme ir apgriezti proporcionāla no nodarījuma pagājušajam laikam. Bez tam personas ilgstoša kriminālvajāšana, jo vairāk, ar turēšanu nebrīvē bez notiesājoša sprieduma ir nopietns cilvēktiesību ierobežojums;

2) prioritāšu noteikšana un tām atbilstoša resursu sadale. Visas valstis cenšas atrast vismazāk darbietilpīgāko, lētāko un ātrāko ceļu mazāk bīstamu nodarījumu izlemšanai, lai izbrīvētu resursus smago noziegumu atklāšanai un latentās noziedzības samazināšanai;

3) alternatīvo sodu un kriminālsoda alternatīvu plašāka izmantošana. Cietumsods ir ne tikai visdārgākais, bet, kā pierāda pasaules un arī Latvijas pieredze, visneefektīvākais sods. Tieši ar brīvības atņemšanu sodīto vidū ir visaugstākais recidīvs. Tāpēc valstis cenšas arvien plašāk piemērot dažādas labošanas programmas, tādējādi atzīstot savu atbildību arī par vainīgo sabiedrības locekli.