Ievads

[1] Latvijas Republika tika izsludināta (proklamēta) 1918. gada 18. novembrī. Par valsts tiesisko pamatu sākotnēji līdz 1922. gada 15. februāra "Latvijas Republikas Satversmes" izstrādāšanai, pieņemšanai un spēkā stāšanās brīdim kļuva Tautas padomes (turpmāk arī – TP) "Politiskā platforma", uz kuras pamata tika dibināta Latvijas valsts. Vēlāk to aizvietoja Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā pieņemtā "Deklarācija par Latvijas valsti" un 1. jūnija "Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi". Tomēr Latvijas valsts konstitucionālie dokumenti nebija pirmie un vienīgie šāda līmeņa vai nozīmes likumi, kas ir bijuši spēkā Latvijas Republikas teritorijā. Arī izpratne par cilvēka pamattiesībām meklējama pirms Latvijas valsts "dzimšanas".

[2] Laika posmā no 1917. līdz 1920. gadam Latvijas Republika bija tikai viens no iespējamiem valstiskuma risinājumiem tagadējā Latvijas teritorijā vai Baltijā kopumā. Baltvāciešu sapnis bija atjaunot viduslaiku Livonijas savienību, daļa latviešu un lietuviešu cerēja uz "brāļu tautu" – latvju, latgaļu, lietuvju un žemaišu – vienotu valsti. Arī komunistiskiem ideāliem netrūka piekritēju, un sociālistiskas valsts "celtniecībai" pastāvēja visi priekšnoteikumi, līdz baltieši "praksē" iepazina boļševisma patieso seju.

[3] Raksta mērķis ir konstitucionālisma ideju un ar to saistīto normatīvo aktu apskats, kas nav tieši saistīti ar Latvijas Republiku, kā arī iespējamo vai īsu laiku pastāvējušo "valstiskumu" īpatnību analīze tagadējās Latvijas valsts teritorijā no 1917. līdz 1920. gadam. Šī tēma līdz šim juridiskā literatūrā ir izpelnījusies nepamatoti mazu uzmanību.

I. Konstitucionālisma pirmsākumi Latvijā un pirmais pavalstnieku tiesību katalogs

[4] Tiesības, līdzīgi valodai, reliģiskiem priekšstatiem, tautas tikumiem un paražām, attīstās pakāpeniski. Tas pilnā mērā attiecas arī uz tautas tiesisko apziņu un tās izpratni par konstitūcijas nepieciešamību un cilvēka pamattiesībām. Ja par satversmes nozīmes normatīvu aktu tagadējā Latvijas teritorijā var runāt kopš XVII gs. pirmās puses, tad pirmais cilvēku tiesību katalogs mūsdienu izpratnē stājās spēkā tikai XX gs. sākumā.

1. Kurzemes hercogistes 1617. gada 18. marta Valdības formula

[5] Pirmais konstitucionālas nozīmes likums tika pieņemts 1617. gada 18. martā Kurzemes un Zemgales hercogistei (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) (1561–1795) (turpmāk – Kurzemes hercogiste vai Kurzeme). Latviešu zinātniskā apritē normatīvais akts iegājies ar nosaukumu – Valdības formula (pilns nosaukums – Formula Regiminis in Ducatu Curlandiae et Semigalliae¹ vai Formula Regiminis et Judiciorum²).

[6] Valdības formula sastāvēja no 52 paragrāfiem, un tā bija uzrakstīta latīņu valodā. Kurzemes hercogistes vajadzībām to pārtulkoja vācu valodā. Hercogam, stājoties amatā, bija jāzvēr, ka viņš valdīs saskaņā ar šo normatīvo aktu. Arī landtāgs nevarēja grozīt un/vai papildināt hercogistes pamatlikumu,³ jo Kurzemes hercogiste nebija neatkarīga valsts, bet zeme – vasalitātes atkarībā no Polijas–Lietuvas karaļa (skat.: 1561. gada 28. novembra Pakļaušanās līgumu (Pactum subiectionis) un 1579. gada 4. augusta Investitūras diplomu (Diploma Investiturae a Rege Stephano datum Duci Gothardo 4 Augusta 1579).⁴

Valdības formula tātad nebija suverēnas valsts konstitūcija. Neraugoties uz to, tā kopā ar fundamentāliem likumiem⁵ saturēja konstitucionālas nozīmes tiesības Kurzemes hercogistei. Valdības formula noteica valsts tiesisko statusu, pārvaldes uzbūvi, tiesu iekārtu, augstāko pārvaldes un tiesnešu ievēlēšanas/iecelšanas kārtību, kā arī pavalstnieku pamatbrīvības atbilstoši XVII gs. izpratnei par cilvēkam piemītošām tiesībām, piemēram, tiesības uz īpašumu (XII paragrāfs)⁶ un ticības brīvību⁷ atbilstoši Augsburgas ticības apliecībai (XLV, XLIV paragrāfs).⁸

[7] Dzimtzemniekiem, kuri juridiski tika pielīdzināti lietai romiešu tiesību izpratnē, protams, tiesību baudīšana pretēji priviliģētām kārtām vai brīviem pavalstniekiem bija ievērojami ierobežota. Lakoniski to noteica Kurzemes statūtu (Statuta Curlandica ⁹) 50. paragrāfs: "Pirmās privātās varas tiesības ir kunga varas tiesības pār dzimtcilvēku vai zemnieku" (Die erste Privatgewalt ist, welche den Herren über ihre Leibeigene oder Bauern zustehet).¹⁰

Tas nozīmēja, ka zemnieks bez "kunga un pavēlnieka" atļaujas nevarēja ne kādu amatu uzņemties, ne "kārtīgu" skolu apmeklēt, nerunājot nemaz par bēgšanu vai citu "pārkāpumu" izdarīšanu. Līdz dzimtbūšanas atcelšanai valdīja uzskats, ka visu, ko zemnieks iegūst, viņš iegūst priekš kunga.¹¹

2. Krievijas impērijas 1906. gada 23. aprīļa Valsts pamatlikums

[8] XVIII gs. Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas impērijai. Līdz XIX gs. sākumam Baltijas tiesību telpā vairāk var runāt par regresu nekā progresu tiesību attīstībā. Situācija mainījās XIX gadsimtā, kad darbību atjaunoja Tērbatas Universitāte (1802) un Baltijas guberņās tika atcelta dzimtbūšana (1816–1819).¹² Pilsoniskai sabiedrībai atbilstošas brīvības Krievijas impērijā gan tika "dāvātas" tikai XX gs. sākumā pēc t.s. Krievu–japāņu kara (1904–1905).

[9] Krievijas impērijas neveiksme Krievu–japāņu karā izsauca ievērojamus nemierus valstī, kas vēsturē pazīstami kā 1905. gada revolūcija. Revolucionāri noskaņotās tautas spiediens vainagojās ar patvaldības piekāpšanos. 1905. gada 17. oktobrī cars Nikolajs II¹³ izsludināja "Manifestu par valsts kārtības pilnveidošanu" (Манифест об усовершенствовании государственного порядка) (turpmāk – Manifests), kas tautai solīja demokrātiskas brīvības – personas neaizskaramību, sirdsapziņas, vārda, sapulču un biedrošanās brīvības (1. pants) un Valsts domes (Государственнaя дума) – pirmā Krievijas impērijas vēlēta parlamenta – sasaukšanu (2.