25. Jūnijs 2013 /NR. 25 (776)
Skaidrojumi. Viedokļi
Par Veco Derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību
34

Pirms kāda laika šā raksta autors kādā īsā atelpas brīdī aplūkoja Latvijas ziņu portālus, lasīdams svaigas un ne tik svaigas ziņas. Pirmā ziņa, kas iekrita viņam acīs, bija šāda:

"Saeima šodien pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kas paredz aizliegt smēķēt uz daudzdzīvokļu dzīvojamo māju balkoniem, lodžijām, kāpņu telpās, gaiteņos un citās koplietošanas telpās [..]"1

Šī ziņa lika autoram uz brīdi aizvērt ziņu portālu un nopietni aizdomāties. No vienas puses, autors abām rokām atbalsta smēķēšanas ierobežojumus sabiedriskās vietās un iestājas par nesmēķētāju (it īpaši bērnu) tiesībām neelpot tabakas dūmus. No otras puses, vai šāds aizliegums ir attaisnojams, ja smēķēšana norādītajās vietās nevienam objektīvi netraucē: piemēram, gadījumā, ja daudzdzīvokļu mājā visi pārējie dzīvokļi ir neapdzīvoti vai ja visi mājas iemītnieki ir kaislīgi smēķētāji? Kāds ir šāda likuma pamatmērķis: aizsargāt citu tiesības (kas ir pašsaprotami un nekādus iebildumus nerada) vai tomēr, līdzīgi valdonīgai bērnudārza auklei, aizsargāt pieaugušus rīcībspējīgus cilvēkus pašus no sevis? Un tā šīs pārdomas noveda autoru līdz fundamentālajam jautājumam, kas būtu nopietni jāapdomā katram sevi cienošam juristam: kāda ir valsts loma vispār?

Šis temats no pirmā acu uzmetiena liekas tik plašs un dziļš, ka tajā var viegli noslīkt. Tādēļ ir vislabāk to aplūkot un analizēt, pieturoties pie kāda "glābšanas riņķa". Kas tas varētu būt? Pie kāda nopietna teksta (raksta, grāmatas u.tml.) lai pieķeras, lai uz tā bāzes varētu droši ritināt savas pārdomas? Tam būtu jābūt kaut kam patiesi autoritatīvam, ar Zālamana gudrību apveltītam…

Ar Zālamana gudrību? Bet Zālamans, kā tas visiem (vai gandrīz visiem) ir zināms, ir Bībeles (precīzāk – Vecās Derības) personāžs! Varbūt tad… patiešām paņemt par pamatu Veco Derību? Un kāpēc gan ne? Tas taču ir mūsu judeokristīgās civilizācijas pamatakmens. Turklāt vairākums lasītāju nemaz nevar iedomāties, cik daudzas vērtīgas un aktuālas atziņas par mūsdienu politiku, ekonomiku, sociālajiem jautājumiem, tiesībām utt. var atrast šajā grāmatā. Vēl jo vairāk – pirms vairākiem mēnešiem autoram nācās dzirdēt pārsteidzošu apgalvojumu, ka "Vecās Derības idejas ar marksisma starpniecību ir novedušas pie mūsdienu sociāli atbildīgas valsts modeļa". Vai nebūtu jāpārbauda šā apgalvojuma patiesums?

 

1. Vecās Derības struktūra

Pirms sākam aplūkot šo interesanto tematu, autors gribētu īsumā atgādināt Vecās Derības struktūru. Te uzreiz jāprecizē, ka starp jūdiem un dažādām kristiešu konfesijām nav simtprocentīgas vienprātības par Vecās Derības kanonu: ir konfesijas, kas atšķirībā no citām neatzīst vairāku grāmatu kanoniskumu un neuzskata tās par Bībeles sastāvdaļām. Taču tā ir tikai neliela daļa no visām grāmatām; lielākās daļas kanoniskumu vienādi atzīst visi: ir jūdi, ir kristieši. Piemēram, katoļu Bībelē Vecā Derība sastāv no 46 grāmatām, kuras var iedalīt četrās daļās:

1) piecas Mozus grāmatas jeb Tora, jeb Pentateihs, kas ietver sevī gan pasaules un ebreju tautas pirmvēsturi, gan Mozus likumus. Toras piecas grāmatas ir šādas: Genesis (jeb Radīšanas grāmata, ebreju Berešit), Exodus (jeb Izceļošanas grāmata, ebreju Šemot), Leviticus (jeb Levītu grāmata, ebreju Vayikra), Numeri (jeb Skaitļu grāmata, ebreju Bamidbar) un Deuteronomium (jeb Atkārtotā Likumu grāmata, ebreju Dvarim);

2) vēsturiskās grāmatas: Jozuas, Soģu, Rutes, divas Samuēla, divas Ķēniņu, divas Laiku, Ezras, Nehemijas, Tobita, Judītes, Esteres un divas Makabiešu grāmatas;

3) praviešu grāmatas: sešas "lielo praviešu" grāmatas (Jesajas, Jeremijas, Jeremijas Raudu dziesma, Baruha, Ecehiēla un Daniēla) un divpadsmit "mazo praviešu" grāmatas (Hozejas, Joēla, Amosa, Obadjas, Jonāsa, Mihas, Nahuma, Habakuka, Cefanjas, Hagaja, Cakarijas un Maleahija);

4) gudrības un dzejas grāmatas: Ījaba, Psalmu, Zālamana Pamācību un Zālamana Mācītāja grāmatas, Zālamana Augstā dziesma, Gudrības un Sīraha dēla grāmatas.

Atšķirībā no katoļiem un austrumu pareizticīgajiem protestantu konfesijas un mūsdienu jūdi neatzīst par kanoniskām Tobita, Judītes, Makabiešu, pravieša Baruha, Gudrības un Sīraha dēla grāmatas, kā arī dažas Esteres un Daniēla grāmatu daļas. Tās ir tā sauktās deiterokanoniskās grāmatas, kas bija iekļautas Septuagintā (otrajā gadsimtā pirms Kristus veiktajā Vecās Derības tulkojumā sengrieķu valodā), bet kurām Vecās Derības kanona apstiprināšanas brīdī nav bijis zināms oriģināls senebreju valodā. Citiem vārdiem sakot, tās ir grāmatas, kas tajā brīdī bija zināmas (un lielākā daļa no tām arī mūsdienās paliek zināma) tikai to grieķu, bet ne ebreju versijā. Lai gan luterāņi un citas protestantu konfesijas neatzīst deiterokanoniskās grāmatas par Bībeles sastāvdaļu, tās tomēr uzskata par labām un iesaka lasīšanai; pirmā pilnā Bībeles latviešu tulkojuma autora Ernsta Glika vārdiem sakot, tās ir "grāmatas, kas tiem svētiem Dieva Rakstiem līdzi neturamas un tomēr derīgas un labi lasāmas iraid".2

Sociālekonomiska un sociālpolitiska rakstura apsvērumus var atrast gandrīz visās Vecās Derības grāmatās, taču mūs šoreiz interesē tikai daļa no tām. Pirmais secinājums, kas rodas, lasot Bībeli, ir šāds: Vecajā Derībā ir atspoguļoti divi dažādi politiski un sociālekonomiski modeļi divos secīgos vēsturiskos posmos. Vispirms tas ir decentralizēti patriarhālais modelis, pēc tam centralizētās ķēniņvalsts modelis.

 

2. Mozus un soģu laiki: ganu un arāju brīvība

Torā (kā arī Jozuas, Soģu un Rutes grāmatās) ir aprakstīta klejotāju vai pusklejotāju sabiedrība, kurai raksturīga spēcīga varas decentralizācija: katra saime un cilts principā brīvi pārvalda sevi pati. Tajā pašā laikā visas Israēla tautas redzamo vienotību pēc izceļošanas no Ēģiptes nodrošina divi elementi: 1) reliģiskajā aspektā – Derības šķirsts un to apkalpojošā priesteru kārta; 2) politiskajā aspektā – soģis (ebreju šofet, dsk. šoftim), kas acīmredzot tiek iecelts vai ievēlēts uz mūžu uz visu cilšu konsensa pamata. Soģis nav ķēniņš; viņa amats nav mantojams, un viņa funkcijas nav līdzvērtīgas ķēniņa (monarha) funkcijām. Miera laikā soģim ir ļoti ierobežotas pilnvaras (tad viņš laikam patiešām ir soģis šā vārda sākotnējā nozīmē, t.i., augstākais tiesnesis vai šķīrējtiesnesis sarežģītāko lietu izšķiršanai), taču kara laikā gan viņš kļūst par īstu karavadoni ar diktatora pilnvarām.3 Interesanti, ka vismaz viena no Israēla soģiem (turklāt no izcilākajiem un varonīgākajiem) bija sieviete vārdā Debora.4

No sociālekonomiskā viedokļa šajā laikmetā valda kolektīvisma gars. Zeme un lopi pieder ne tik daudz indivīdam, cik visam klanam vai saimei. Tādēļ nevis katrs konkrēts cilvēks ir bagāts vai nabadzīgs, bet drīzāk visa saime. Ir vergi, bet viņi neveido atsevišķu šķiru, jo tiek uzskatīti par saimes locekļiem. Centrālā nozīme tiek piešķirta īpašuma tiesībām uz Apsolīto zemi, kas ir Israēla tautai dota īpaša Dieva privilēģija: "Un tāpēc tev [Israēlam] būs turēt Viņa likumus un Viņa baušļus, ko es tev šodien piekodinu, lai tev labi klājas un taviem bērniem pēc tevis un lai tavas dienas tiek pagarinātas tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos mūžīgi" (Deut. 4:40).5 Zemes īpašuma tiesībām ir četri līmeņi: visa zeme simboliski paliek Dieva īpašumā; praktiskajā ziņā Dievs to dod par dzimtsīpašumu Israēla tautai kā kopumam; tautas ietvaros zeme ir sadalīta starp divpadsmit Israēla ciltīm (t.i., izņemot levītus, bet Ēfraima un Manases pusciltis skaitot kā divas atsevišķas ciltis ar atsevišķām teritorijām) un tad vēl precīzāk – starp atsevišķām saimēm. Nabadzība Torā viennozīmīgi figurē nevis kā kaut kāds askētisma ideāls, bet kā anomālija: "Īstenībā tavā tuvumā nevajadzētu būt nevienam nabagam, jo tas Kungs tevi svētīdams svētīs tai zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos par mantojumu un īpašumu" (Deut. 15:4). Kopumā raugoties, Mozus likumos atspoguļotais ideālais sociālais modelis ir egalitāra patriarhāla sabiedrība, kur zeme ir taisnīgi sadalīta starp daudzām turīgām un savstarpēji vienlīdzīgām īpašnieku saimēm.6

 

3. "Iecel mums ķēniņu!"

Ārkārtīgi pamācošs no politiskās filozofijas viedokļa ir stāsts par to, kā šis decentralizēti patriarhālais politiskais un sociālekonomiskais modelis tika nomainīts pret centralizētas valsts modeli. Par to lasām Pirmās Samuēla grāmatas 8. un 12. nodaļā. Pravietis Samuēls "iecēla abus savus dēlus par soģiem Israēlā", taču tie drīz vien iestiga korupcijā: viņi "dzinās pēc mantas, pieņēma dāvanas un grozīja tiesu" (1. Sam. 8:1,3). Tad "visi Israēla vecajie sanāca kopā" un pieprasīja Samuēlam: "Iecel mums tagad ķēniņu, kas lai mūs tiesā, kā tas ir visām tautām. [..] Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus!" (1. Sam. 8:5,20). Tolaik – tas ir, vienpadsmitā gadsimta vidū pirms Kristus – ebreju tauta dzīvoja centralizētu valstu un valstiņu vidū (Ēģipte, Asīrija, Babilonija, feniķiešu un filistiešu pilsētvalstis), un tajās valdošā monarhiskā iekārta viņu acīs noteikti bija kaut kas ļoti progresīvs, kārtības un taisnīguma etalons, pretstatā viņu pašu "nemodernajai" un "atpalikušajai" pastorāli patriarhālajai sabiedrībai.

Starp citu, vai šī epizode ar ķēniņa prasīšanu neatgādina kaut ko mums tuvu un pazīstamu, – proti, dažu Latvijas pilsoņu tīkojumus pēc tautas vēlēta Valsts prezidenta, kas kā ar burvju nūjiņas mājienu atrisināšot ja ne visas, tad daudzas viņu problēmas? Lai nu kā būtu, šīs ilgas pēc ķēniņa ir redzamas jau Soģu grāmatas beigās: kad Israēla tautā tiek izdarīta vai pieļauta kāda neģēlība, Soģu grāmatas autors paskaidro: "Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs" (Soģu 21:25).7

Šajā kontekstā ir arī saprotams, kāpēc Israēla vecajie vēršas pie pravieša Samuēla, nevis vienkārši paši izvēlas sev ķēniņu no sava vidus, tāpat kā iepriekš to darīja ar soģiem.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
34 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
miau
29. Jūnijs 2013 / 22:35
0
ATBILDĒT
Muļķības kaut kādas. Jūsu komentārā neredzu nekādus argumentus, tikai nemotivētu histēriju un naidu pret ASV tipiskā laikrakstu \"Cīņa\" un \"Padomju Jaunatne\" stilā. Diez vai jums vispār ir priekšstats par ASV; šaubos, ka vispār esat tur bijis/usi. Par Amerikas nākotni nekreņķējieties: Amerika izķepurosies sveikā, kad Eiropa jau \"noies pa burbuli\". ES kopējais bezdarba rādītājs ir 11,1, ASV tikai 7,5. Nacionālais kopprodukts \"per capita\" ASV ir lielāks, nekā absolūtajā vairākumā ES valstu. Jaunie talantīgie zinātnieki un inženieri, lai taisītu labu karjeru, parasti dodas no ES valstīm uz ASV, nevis otrādi. Amerikāņu universitāšu un lielo firmu laboratorijās ir daudz pētnieku no Eiropas, nevis otrādi. ASV ar Māršala plānu piecēla kājās kara sagrauto Rietumeiropu. Pateicoties ASV militārajam \"vairogam\", Rietumeiropas valstis spēja brīvi attīstīties Aukstā kara gados. Tas, ka ASV, lai izdzīvotu, vajag strādāt, nevis gulēt piedzērušam pažobelē un tik saņemt pabalstus, tas gan ir taisnība.

Tāpat redzams, ka ekonomikas zinātnē neko nesajēdzat. Ekonomikas zinātnes pirmais uzdevums ir meklēt objektīvas likumsakarības, kā veidojas cenas, kā aprēķinās preces vai pakalpojuma vērtība, kā cilvēki uzvedas ekonomikas \"spēļu laukumā\". Līdz ar to pārmest autoram to, ka viņš minējis vienu no šīm likumsakarībām (bērns kā kapitālieguldījums), ir vienkārši debīli – tāpat, kā pārmest matemātiķim, ka viņa minētā algebras formula ir \"amorāla\".
Kājāmgājējs
29. Jūnijs 2013 / 19:21
0
ATBILDĒT
Re: ekonomika un Vecā Derība. Es domāju, ka autors qua Bībeles interpretētājs et cetera nav tas lielākais guru Kembridžas līmenim. Ergo, saskaņā ar gudrāko Oksfordas guru, kas ir capo di tutti capi, mācību, socioloģiskās tiesību skolas ieskatā ir moderni prezumēt ab absurdo, ka ab initio labklājības valsts ir terra incognita, un, maisot šo sociālekonomisko spageti bļodu, nav iespējams panākt quid pro quo. Ibidem ir tik daudz starptautisko tiesību aspektu, kuros Vecās Derības elementi a priori var tikt visai eleganti izmantoti a posteriori, un tas tiek tikpat eleganti atspoguļots recenzējamos starptautiskos žurnālos.
sm.
28. Jūnijs 2013 / 17:46
0
ATBILDĒT
Pirmais raksts JV, ko bija pretīgi lasīt, jau sākot ar ideju, ka kristīgs cilvēks ir pret labklājības valsti, vai skatījums uz bērniem caur kapitālieguldījuma prizmu. Tas ir apmēram, kā Dimiters ļāva savu albumu finansēt Stendzeniekam. No šādiem cilvēkiem zūd ticība cilvēcei. Varbūt pašreizējais attīstīto valstu labklājības modelis nav tas labākais pašu valstu nākotnei, bet tas ir jāpilnveido, jāuzlabo, atrodot vājās vietas, piemēram, pārāk liela citu kultūru ieplūšana (arī demokrātija ir slikta, bet nekas labāks nav izdomāts). Citādi, bez cilvēciskās solidaritātes, mums būs vēl viena ASV, kur cilvēki nevar samaksāt par veselības aprūpes pamatiem, kur cilvēkiem nav nekādas iespējas pret lielajām korporācijām, vide tiek masveidā degradēta, valda viss, kam ir ekonomiskā vērtība (nauda, nafta, pilna valsts ar šaujamieročiem, lētais darbaspēks, garas virsstundas), bet cilvēks un daba nav nekas, tikai kapitālieguldījums, tiek slavēti cilvēki, kas pelna, neskatoties, kā pelna. Dažreiz no aktikrista pozīcijām var justies tuvāk dievam (jeb visas dabas dziņai dzīvot, attīstīties), nekā no reliģiska cilvēka.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 31
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties