Minētajā rakstā abi autori izteica savas pārdomas par advokātu procesa ieviešanas pamatotību jeb, precīzāk, nostāju pret advokātu procesu, secinot, ka šāds tiesiskais regulējums nodarītu būtisku kaitējumu Latvijas tiesību sistēmai un sabiedrībai kopumā.³ No raksta izriet, ka abus autorus visvairāk satrauc ekonomiska rakstura problēma. Kā galveno secinājumu, kura izdarīšanai tika veltīti vairāki apsvērumi raksta gaitā, abi autori izteica, viņuprāt, neapstrīdamu faktu, ka advokātu process sadārdzinās juridiskās palīdzības sniegšanu. Norādīdami, ka tiesvedības kārtību var uzlabot arī ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, abi autori kā risinājumu piedāvāja informēt indivīdus par kasācijas tiesvedību, publicējot datus par pieņemtajām un nepieņemtajām kasācijas sūdzībām, kā arī Senāta nolēmumus par kasācijas sūdzībām, tādējādi, viņuprāt, nodrošinot sabiedrību ar iespēju izvērtēt.⁴

Jau pašā sākumā atrunājot faktu, ka M. Onževa un A. Rimšas sniegtajam viedoklim šā raksta autors nevar piekrist lielākajā daļā argumentu, raksta gaitā uzmanība tomēr tiks vērsta tikai uz dažiem, autoraprāt, būtiskākajiem raksta trūkumiem.

I. Advokātu process nesadārdzina juridisko pakalpojumu sniegšanu

Vispirms – autors nevar piekrist M. Onževa un A. Rimšas raksta galvenajai atziņai, ka advokātu procesa vienīgais rezultāts būtu juridisko pakalpojumu sniegšanas sadārdzinājums. Šāds secinājums ir nepatiess un ne ar ko nepamatots vairāku iemeslu dēļ.

1. Vērtējums no ekonomiskā skatpunkta ir neobjektīvs

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka, autoraprāt, M. Onževa un A. Rimšas pieeja šāda jautājuma izpētei ir nekorekta. Lai arī abi autori norāda, ka vērtējuši jautājumu gan no tiesībpolitiskā, gan ekonomiskā aspekta, autoraprāt, tieši jautājuma analīze no tiesībpolitiskā jautājuma skatījuma ir ļoti nepietiekami iztirzāta. Abi raksta autori advokātu procesu vērtējuši galvenokārt pēc tā iespējamās ekonomiskās ietekmes uz juridiskās palīdzības saņēmējiem, kas nepārprotami ir svarīgs aspekts, tomēr tas nedrīkst kļūt par vienīgo izvērtēšanas kritēriju. Jautājums par advokātu procesa ieviešanu savā dziļākajā būtībā tomēr vispirms ir tiesībpolitisks, līdz ar to arī tā trūkumi vai pienesumi jāvērtē, galveno uzsvaru liekot tieši uz tā paredzēto tiesībpolitisko mērķu izpildīšanu vai neizpildīšanu, tikai sekundāri novērtējot tā iespējamās ekonomiskās sekas.

Tiesiskā regulējuma, ar kuru tiktu noteikts advokātu process, mērķi, kurus par leģitīmiem savulaik atzinusi arī Satversmes tiesa, ir nodrošināt pusēm kvalificētu juridisku pārstāvību tiesā un nodrošināt tiesas pienācīgu darbību.⁵ Tādējādi, lai objektīvi noteiktu, vai šāds tiesisks regulējums nesīs vairāk labuma vai tieši pretēji – kaitēs sabiedrības interesēm, ir jāanalizē, vai tas attaisnos un izpildīs (un cik lielā mērā izpildīs) savus mērķus, ne tik daudz koncentrējoties uz ekonomiska rakstura jautājumiem.

Šajā rakstā konkrētais jautājums padziļināti netiks aplūkots, jo autors to jau analizējis iepriekš, secinot, ka tieši un tikai zvērināta advokāta profesija ir vispiemērotākā, lai vispusēji un profesionāli pārstāvētu klienta intereses tiesvedības procesā un vispilnvērtīgāk nodrošinātu pušu līdztiesības principa ievērošanu, kā arī veicinātu kvalitatīvu un efektīvu civilprocesu.⁶ Līdz ar to, korekti izvērtējot advokātu procesa plusus un mīnusus, minētais secinājums ir jāvērtē vismaz tikpat augstu kā advokātu procesa analīzes no ekonomiskā skatpunkta gaitā iegūtie rezultāti.