Vispārzināms ir fakts: pilsētā praktiski nav iespējams nodrošināt, ka personas dzīvesvietā neienāk skaņas no citiem objektiem. Kā savulaik ir uzsvēris Rīgas pilsētas mērs: "Rīgas centrs nav kapi!"² Tāpēc troksnis pilsētas centrā, īpaši kafejnīcu, bāru un citu izklaides vietu radītais troksnis vecpilsētā, ir neizbēgama ikdienas sastāvdaļa, ar kuru tās iedzīvotājiem ir jārēķinās.

Administratīvās atbildības jautājums par troksni, kas radies restorānos, kafejnīcās, bāros vai citās izklaides vietās atskaņotas mūzikas rezultātā, ir izskatīts jau iepriekš, aplūkojot gan trokšņa jēdzienu, gan trokšņošanas administratīvi tiesiskās sekas.³ Tāpēc autore neveiks padziļinātu šo jautājumu izpēti, bet gan skatīs aktuālo tiesu praksi un konstatētās pretrunas tajā.

Mūzikas atskaņošana kā administratīvais pārkāpums

Neprecīza vai kļūdaina trokšņošanas kā administratīvā pārkāpuma kvalifikācija var novest pie nepareizas tiesību normas izvēles. Lai noteiktu, kura tiesību norma konkrētajā situācijā ir piemērojama, precīzi jānoskaidro pieļautā trokšņa veids. Gan atbilstoši normatīvajiem aktiem, gan praksē tiek izšķirti vairāki trokšņu veidi, kas bieži vien tiek pretnostatīti cits citam: vides troksnis, akustiskais troksnis un "kaimiņu" troksnis, troksnis, kas ir pastāvīgs, un troksnis, kas nav pastāvīgs, troksnis kā piesārņojums un troksnis kā sabiedriskās kārtības traucēšana, troksnis ārpus ēku telpām un troksnis ēku telpās.

Arī mūzikas atskaņošanas rezultātā tiek radīts troksnis, kas var tikt kvalificēts kā administratīvais pārkāpums. Troksnis pēc savas būtības ir skaņa, taču vienā gadījumā tā personai var būt patīkama un pat vēlama, otrajā gadījumā – neitrāla un, visbeidzot, trešajā gadījumā – traucējoša. Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums, kā nošķirt, kurā gadījumā par mūzikas atskaņošanu un tās rezultātā radīto troksni persona ir saucama pie administratīvās atbildības.

Administratīvās tiesības nosaka indivīda tiesības un pienākumus pret valsti. Savukārt "darbības vai bezdarbības tiesiskumu administratīvajās tiesībās nosaka tiesību normas, kuras ietvertas valsts institūciju izdotos tiesību aktos. Tie satur priekšrakstus par personas uzvedības modeli, par kura pārkāpšanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – APK) paredzēts administratīvais sods".⁴ Administratīvo atbildību par trokšņa radīšanu Latvijā, pirmkārt, nosaka APK 167.¹ pants, bet, otrkārt, virkne pašvaldību izdoto saistošo noteikumu.⁵

APK 167.¹ pantā ir ietverta tiesību norma, kas paredz administratīvo atbildību par akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšanu, saskaņā ar kuru par jebkāda veida darbību, kas rada troksni un pārsniedz attiecīgajā diennakts stundā noteikto akustiskā trokšņa pieļaujamo normatīvu vai vides trokšņa robežlielumu, fiziskajām personām izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu no 20 līdz 250 latiem, bet juridiskajām personām uzliek naudas sodu no 50 līdz 500 latiem. Par tādu pašu pārkāpumu, ja tas izdarīts atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 50 līdz 500 latiem, bet juridiskajām personām – no 500 līdz 1000 latiem.

No minētās APK tiesību normas nepārprotami izriet, ka administratīvā atbildība rodas tad, ja jebkādā veidā tiek radīts troksnis, kas pārsniedz trokšņa normatīvus vai robežlielumus, neraugoties uz to, vai troksnis ir radījis kaitīgas sekas, piemēram, traucējis iedzīvotāju naktsmieru. "Kaitīgās sekas pamatoti netiek ietvertas administratīvā pārkāpuma pazīmju skaitā. Šajā ziņā līdzšinējā APK normu uzbūves prakse atzīstama par pareizu. Ja darbības vai bezdarbības rezultātā radušās kaitīgās sekas ir īpaši vērtējamas, tad risināms jautājums par attiecīgā tiesībpārkāpuma kriminalizēšanu."⁶ Ņemot vērā minēto, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības atbilstoši APK 167.¹ pantam, ir jākonstatē personas darbība, kura rada jebkāda veida troksni, kas pārsniedz noteikto akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšanu.