Šis raksts nav V. Skudras plašs dzīves gājuma apraksts vai izvērtējums, kas atvēlētajā apjomā nemaz nebūtu iespējams. Tas konspektīvā formā atspoguļo autores atmiņas un viņas rīcībā esošo informāciju. Autore, kas V. Skudras Satversmes tiesas tiesneša pilnvaru laikā bija viņa tiesneša palīdze, cer, ka raksts rosinās savās atmiņās par viņu rakstveidā vai mutvārdos dalīties arī citus, kam bijusi iespēja strādāt kopā ar šo apbrīnas vērto personību. Iespējams, mēs visi kopā varētu uzrakstīt vismaz daļu no tā, ko viņš nepaspēja. Skumji, ka interneta resursos galvenokārt atrodama politiskā pasūtījuma diktētā informācija, kas parādījās laikā, kad atsevišķiem politiskajiem spēkiem V. Skudras apstiprināšana Satversmes tiesas tiesneša amatā nebija izdevīga. Tomēr arī šādas informācijas esamība vispirms apstiprina tieši to, ka viņš bija spilgta personība, kas neatstāj vienaldzīgu.

Vislabāk par V. Skudras dzīves gaitām, it īpaši laika posmā pirms darba Tieslietu ministrijā, stāsta viņš pats intervijā “Jurista Vārdam”,¹ kā arī rubrikas “Nedēļas jurists” viesa² statusā, tādēļ šis posms rakstā netiks skarts.

V. Skudras panākumu atslēga viņa daudzpusīgajā jurista karjerā, kas dažādā laikā aptvēra vairākas atšķirīgas jomas, vispirms meklējama viņa personībā – vēlmē strādāt un iedziļināties jautājuma būtībā, prasmē patiesi ieklausīties un atrast pareizos vārdus, kas pārliecina. Atceroties V. Skudru dienā, kad viņam būtu palicis 70, bijušie kolēģi, citastarp, uzsvēra viņa cilvēcīgumu, atsaucīgumu un prasmi uzturēt labas attiecības ar kolēģiem, risinot jautājumus diskusiju un savstarpējas sapratnes gaisotnē arī tad, ja viedokļi atšķīrās. Arī privātās sarunās vēl pirms viņa stāšanās Satversmes tiesas tiesneša amatā daudzkārt nācās dzirdēt šādu vērtējumu: “Viņš ir lielisks cilvēks.” Vairāk nekā četru gadu laikā tā arī neizdevās piedzīvot situāciju, kad V. Skudra paceltu balsi. Kritiskos brīžos viņš neļāvās sarūgtinājumam vai dusmu uzplūdiem. Viņš jautāja un ieklausījās. Jautāja, lai saprastu, kas un kāpēc ir noticis. Jautāja, lai rastu risinājumu. Esmu dzirdējusi, ka laikā, kad viņš bija tieslietu ministrs, ministrijas darbinieki esot baidījušies no viņa jautājumiem, jo uz tiem ne vienmēr esot bijis viegli atbildēt.

Iespējams, tieši tādēļ, ka viņš tiecās iedziļināties jautājuma būtībā un prata ieklausīties, viņš atrada arī situācijai un auditorijai piemērotus vārdus neatkarīgi no tā, vai auditorija aptvēra simtiem tūkstošu mītiņa dalībnieku, divus simtus Augstākās padomes deputātu vai vienu kolēģi.

Piemēram, S. Kalnietes atmiņās par Latvijas Tautas frontes (turpmāk – LTF) rīkoto pasākumu 1989. gada 18. novembrī atrodama šāda epizode: “18. novembra manifestācija bija vēl neredzēta pulcēšanās, kurā, pēc aptuveniem aprēķiniem, piedalījās ap pusmiljona cilvēku. [..] Viņi gaidīja brīnumu. Kaut ko no tās vienreizējās līdzdalības sajūtas, kas tika piedzīvota 12. martā vai Baltijas ceļā. Brīnuma nebija. [..] Runas plūda vienādas un bālas. Sanākušie tā īsti uzgavilēja vienīgi tieslietu ministra Viktora Skudras teiktajam.”³

Interesanti, ka kādā kritiskā brīdī 1992. gada vasarā, kad Augstākās padomes deputātiem radās šaubas par pilnvaru termiņa pagarināšanu rajonu tautas tiesnešiem, viņš parlamentā teica uzrunu, kurā izteiktās domas par tiesu varu varētu būt interesantas arī šodien: “Parlamentu jebkurā valstī var izveidot dažu mēnešu laikā. Valdību var gāzt un izveidot nedēļas laikā. Turpretī tiesu vara – trešā vara –, kurai jābūt līdzvērtīgai šīm divām iepriekšējām, jāveido gada, pat vairāku gadu laikā. [..] Vai Latvija vispār var palikt bez tiesas? Es domāju, ka šādu soli diez vai esam tiesīgi spert.”⁴ Toreiz V. Skudras runa savu mērķi sasniedza – attiecīgo lēmumu parlaments pieņēma.

Privātās sarunās atceroties savas uzstāšanās LTF pasākumos un Augstākajā padomē, V. Skudra lepojās ar to, ka runas viņš sacerēja pats un ka tās parasti nepalika bez ievērības.

1990. gada 4. maijā kopā ar Augstākās padomes deputātu Alfrēdu Čepāni (no kreisās) un Augstākās tiesas priekšsēdētāju Gvido Zemrībo. Foto: Gunārs Birkmanis

Atmodas laiks V. Skudram uzticēja atbildīgo misiju – būt Latvijas PSR pēdējam un atjaunotās Latvijas Republikas pirmajam tieslietu ministram. Tuvojoties LTF dibināšanas 25 gadu jubilejai šā gada oktobrī, noteikti atcerēsimies, ka dienā pirms LTF dibināšanas kongresa notika vērienīga tautas manifestācija Mežaparka lielajā estrādē. Šīs manifestācijas nosaukums – “Par tiesisku valsti”. Tiem, kas šo laiku nav piedzīvojuši, nav viegli saprast, ka tobrīd aiz šiem vārdiem tika paslēpts milzums sapņu un cerību un tie nozīmēja vairāk nekā šodienas konstitucionālo tiesību termins. Jo tas bija laiks, kad sākotnēji runājām tikai pusvārdos, gājām uz priekšu maziem, apdomīgiem solīšiem. Šā raksta autore laika posmā no LTF pirmsākumiem līdz 1990. gada maijam strādāja LTF Koordinācijas centrā, tāpēc ar pilnu atbildību var apgalvot, ka, tēlaini izsakoties, neatkarības atgūšanas procesa “orķestrī” piedalījās plašs instrumentu klāsts: no radikāļiem līdz tā sauktajiem gaišajiem spēkiem LPSR varas struktūrās, pie kuriem piederēja arī V. Skudra. Katram no šiem spēkiem bija sava vieta un loma, bez kuras šis process, iespējams, nebūtu vainagojies panākumiem. Gaišo spēku loma, no šodienas viedokļa raugoties, bija visnepateicīgākā. Šie cilvēki grāva varu no iekšienes, panāca tobrīd vēl visai pieticīgos oficiālos soļus, kas izpelnījās kritiku no abām pusēm. Šodien mēs zinām, ka viss beidzās laimīgi. Tobrīd neviens to vēl nezināja un katrs rēķinājās arī ar ļaunāko. Tā laika kompromisi vispirms vērtējami caur tā laika realitāšu prizmu un taktiskiem apsvērumiem. Jā, atmiņās par Atmodas laiku ir daudz neērtu faktu. Arī, piemēram, tas, ka tā sauktie gaišie spēki, izstrādājot Augstākās padomes vēlēšanu regulējumu, citastarp uzklausīja arī LTF pārstāvju priekšlikumus un PSRS republikai atvēlētās rīcības brīvības ietvaros no vairākiem variantiem izvēlējās tādu vēlēšanu apgabalu modeli, kas nodrošināja lauku teritoriju lielāku pārstāvniecību.

Autore uzdrošinās apgalvot, ka tieši prasmīgu kompromisu rezultātā mums izdevās noiet pa naža asmeni un panākt neiespējamo: atjaunot Latvijas neatkarību parlamentārā ceļā ar relatīvi nelielu upuru skaitu. Salīdzināsim notikumus bijušajās sociālistiskā bloka valstīs: pilsoņu karš Dienvidslāvijā, Kaukāzā. Baltijas valstīm izdevās no šā ļaunākā scenārija izvairīties. Cena par to bija visām pusēm neērti kompromisi, tostarp pilsonības jautājumu risināšanā. Arī V. Skudram daudzkārt pārmestā prasība par laikraksta “Pilsonis” slēgšanu vispirms būtu jāuzlūko kā augsta, bet konkrētajos apstākļos neizbēgama cena par parlamentārā procesa neatgriezeniskumu un pilsonisko mieru.

Pie Atmodas laika faktiem, kas reizēm kādam likušies neērti, pieder arī no Latvijas ievēlēto PSRS tautas deputātu darbība Maskavā. V. Skudra lepojās ar tautas dāvāto uzticību šā darba veikšanai un uzsvēra,⁵ ka viens no Baltijas deputātu sasniegumiem bija jautājuma par Molotova-Ribentropa paktu aktualizēšana un 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu 2. kongresa pieņemtais lēmums “Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu”. Interesanti, ka uz šo dokumentu atsaukusies arī Satversmes tiesa spriedumā tā sauktajā Robežlīguma lietā.⁶

Par īpašiem nopelniem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā V. Skudra apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņam pasniedza 2010. gada 4. maijā.

Interesanta, bet mazāk populāra epizode V. Skudras biogrāfijā ir viņa nekļūšana par iekšlietu ministru 1990. gada maijā. Divus gadus vēlāk plenārsēdē toreizējais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis norādīja: “Cienījamie deputāti, man jums jāatgādina tikai viena lieta. Vai jūs atceraties, kā mēs vispār veidojām iekšlietu sistēmu, sākot ar 4. maiju? Tika pieņemts lēmums ieteikt, lai par iekšlietu ministru kļūst Viktors Skudra. Ko tas izraisīja un kādas mums bija problēmas – tas man nav jāstāsta.”⁷ Savukārt Augstākās padomes deputāts, Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Ivars Silārs debatēs plenārsēdē minēto situāciju raksturoja šādi: “11. maijā, kad mēs grasījāmies nomainīt Šteinbriku ar cienījamo Skudru iekšlietu ministra amatā, Rubika politiskās izglītības namā Šteinbrika atbalstīšanai sanāca Rīgas pilsētas milicijas garnizona pilnsapulce, kurā šis garnizons pieņēma rezolūciju [..].”⁸ Dainis Īvāns šo situāciju raksturo pavisam lakoniski: “Līdztiesībai izdevās izjaukt arī Viktora Skudras apstiprināšanu šajā postenī.”⁹

Jau esot Satversmes tiesas tiesneša statusā, privātā sarunā V. Skudra atzina, ka viņš nenožēlo, ka nekļuva par iekšlietu ministru, jo tieslietu joma tomēr esot bijusi tuvāka.

Par Latvijas Republikas tieslietu ministru V. Skudru apstiprināja 1990. gada 5. jūnijā. Stājoties amatā, viņš labi apzinājās gaidāmā darba milzīgo apjomu un to, ka ne visu nepieciešamo iespējams izdarīt uzreiz. Atbildot uz deputāta V. Birkava jautājumu par funkciju sadali starp Iekšlietu un Tieslietu ministriju: “Tieslietu ministrijas turpmākajam darbam būtu jānorit divos etapos: pirmajā – nemainot pašreizējās struktūrvienības, tās vienīgi papildinot un reorganizējot. Un otrais etaps – tas ir tas, par kuru jūs runājāt, – ka tiek paplašinātas Tieslietu ministrijas funkcijas, pārņemot dažas funkcijas no Iekšlietu ministrijas. Taču šobrīd šis moments vēl nav nobriedis, bet tuvākajā laikā notiks reorganizācija Tieslietu ministrijas veidolā.”¹⁰

Latvijas Republikas tieslietu ministra pienākumus V. Skudra uzņēmās ārkārtīgi sarežģītajā pārejas periodā, kurā izšķīrās – izpildvara, vietējā vara, prokuratūra un tiesas piemēros Rīgā vai Maskavā pieņemtos likumus. Atcerēsimies, ka prokuratūra tobrīd sadalījās divās institūcijās: jaunajā – Latvijas Republikas prokuratūrā – un vecajā – LPSR prokuratūrā. Tautas tiesas (pirmās instances tiesas), kuras tobrīd bija Tieslietu ministrijas atbildības joma, kaut arī nebija viendabīgas, tomēr nesadalījās, bet sāka piemērot Latvijas Republikas parlamenta izdotos likumus. Savu darbību minētajā posmā V. Skudra atcerējās šādi: “Abas prokuratūras izmeklēja lietas un tās sūtīja uz tiesu, un es sēdos mašīnā un apbraukāju tiesas, lai tās pieņem jaunās prokuratūras lietas.”¹¹ Vēlāk ģenerālprokurors J. Skrastiņš par nesavtīgu atbalstu prokuratūras tiesiskuma nostiprināšanā valstī apbalvoja V. Skudru ar Pateicības rakstu.

V. Skudram esot tieslietu ministra amatā, parlamentā un tā izveidotajās darba grupās notika darbs pie daudziem svarīgiem likumprojektiem, papildus tam Tieslietu ministrijai tika uzdots izstrādāt arī virkni likumprojektu. Atcerēsimies kaut vai dažus parlamentā plaši diskutētos momentus: likums “Par tiesu varu”, Civillikuma atjaunošana, īpašuma reforma, Zemes dienesta un zemesgrāmatu, Uzņēmumu reģistra, Iedzīvotāju reģistra izveidošana (tobrīd tas bija Tieslietu ministrijas struktūrā). Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Lai arī vēlāk būtiski attīstīta un uzlabota, atjaunotās Latvijas Republikas tiesību sistēma pamatos tika izveidota tieši laikā, kad tieslietu ministrs bija V. Skudra, Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisijas priekšsēdētājs – Aivars Endziņš, bet Augstākās tiesas priekšsēdētājs – Gvido Zemrībo. Arī vēl pavisam nesen Satversmes tiesa, vērtējot likumā “Par tiesu varu” ietverto aizliegumu tiesnesim būt politiskās partijas biedram, bija spiesta atgriezties likuma pieņemšanas laikā un vērtēt attiecīgā pamattiesību ierobežojuma pieņemšanas mērķi tolaik un šobrīd.

V. Skudra tieslietu ministra amatu atstāja 1993. gada pavasarī pirms I. Godmaņa vadītās valdības pilnvaru izbeigšanās, tādējādi protestējot pret valdības atteikšanos nodrošināt samērīgu finansējumu tiesu varai. Kad Satversmes tiesā 2009.–2011. gadā tika ierosinātas un izskatītas ar tiesu sistēmas finansējumu un tiesnešu atalgojumu saistītās lietas, V. Skudra labprāt atcerējās, ka šis liktenīgais jautājums viņa dzīvē ienācis otrreiz.

Četrpadsmit ražīga darba gadus V. Skudra pavadīja advokāta darbā. Klientu vidū viņa vadītais advokātu birojs tika vērtēts atzinīgi. Savukārt, uzrunājot Latvijas Zvērinātu advokātu padomi un visus Latvijas zvērinātus advokātus Latvijas advokatūras jubilejas pasākumā 2011. gada pavasarī, V. Skudra atzinās, ka zvērināta advokāta pieredze viņam ļoti palīdz Satversmes tiesas tiesneša darbā.¹² Liktenis bija lēmis, ka šī bija pēdējā V. Skudras uzstāšanās un pēdējais viņa publicētais referāts.

Interesanti, ka V. Skudra ļoti precīzi izprata to, kā jūtas zvērināts advokāts, saņemot Satversmes tiesas kolēģijas lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, un savā uzrunā norādīja: “Es zinu, ka daudzi zvērināti advokāti ir neapmierināti ar Satversmes tiesas kolēģiju praksi, piemērojot Satversmes tiesas likuma 20. panta sesto daļu. Izmantojot iespēju, gribu uzsvērt vismaz savu personisko viedokli, ka šīs normas piemērošana pati par sevi vēl nenozīmē nekvalitatīvu pieteikuma sastādītāja darbu.”

Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas kopā ar dēlu Viktoru Reini Skudru, kā arī Valsts prezidentu Valdi Zatleru un viņa kundzi. Foto no V.Skudras ģimenes arhīva

Četros darba gados Satversmes tiesā V. Skudra piedalījās vairāk nekā 100 Satversmes tiesas spriedumu pieņemšanā. Viņš nevēlējās spriedumus dalīt nozīmīgākos un ne tik nozīmīgos. “Katrs spriedums kādam ir ļoti nozīmīgs. Reizēm tie spriedumi, kas paliek ārpus žurnālistu uzmanības, kādai konkrētai personai nozīmē daudz vairāk nekā skaļos virsrakstos iztirzātie nolēmumi. Nedrīkst aizmirst, ka lielākā daļa lietu, ko ST izskata laikā pēc 2001. gada 1. jūlija, ir konstitucionālās sūdzības. Aiz katras šādas lietas parasti ir kāda cilvēka liktenis. Tāpēc katram spriedumam ir bijusi nozīme konkrētās lietas risināšanā un tiesiskās domas attīstībā kādā jomā. Svarīgi, ka ST spriedumi kopumā veido sistēmu, tā teikt, turas kopā, nav būtiski pretrunīgi.”¹³

Arī attiecībā uz lietām, kuras V. Skudra sagatavoja izskatīšanai, viņš izturējās līdzīgi: katra lieta bija ļoti svarīga, un viņš to studēja ar lielu rūpību, nereti darbam veltot arī vakarus un brīvdienas.

Viņš vairākkārt gatavoja uzstāšanās starptautiskiem pasākumiem, kuros prezentēja Satversmes tiesas praksi citu valstu kolēģiem, piemēram, stāstot par pieņemto spriedumu jau minētajā Robežlīguma lietā, apkopojot pieredzi ar ekonomisko krīzi saistītajās lietās.

Satversmes tiesas darba nozīmīgāko un interesantāko darba daļu – kolēģiju sēdes un tiesnešu apspriedes – sargā apspriedes noslēpums. Līdz ar to informācija par tajās notikušajām diskusijām nav izpaužama. Ja diskusijās vienprātību nav izdevies panākt un, balsojot par spriedumā ietverto viedokli balsis dalījušās, Satversmes tiesas tiesneša, kas palicis mazākumā, tiesības un pienākums ir rakstīt atsevišķās domas sava viedokļa pamatošanai.

V. Skudras kopīgi ar Satversmes tiesas tiesnesi K. Balodi izstrādātās atsevišķās domas tā sauktajā Ostas lietā¹⁴ savulaik izsauca asu reakciju no atsevišķu vides tiesību speciālistu puses, kuri iepriekš nebija pieredzējuši pamatotu kritiku. Tas bija laiks, kad krīzes mākoņi vēl nebija savilkušies, bet jau toreiz tiesneši runāja par Satversmi kā vienotu veselumu, Satversmes 115. panta nepamatoti plašo interpretāciju, kuras rezultātā saimnieciskajai darbībai nesamērīgi noteiktie ierobežojumi var novest pie sabiedrības labklājības un līdz ar to arī sociālo tiesību un citu pamattiesību ierobežojuma. “Rīgas brīvostas netraucētā funkcionēšanā un attīstībā ir ieinteresētas ne tikai tās personas, kas veic uzņēmējdarbību ostas teritorijā, bet arī tie uzņēmēji dažādos valsts reģionos, kuri ar ostas starpniecību saņem un nosūta savas uzņēmējdarbības nodrošināšanai (un līdz ar to arī darba vietu un sociālās labklājības nodrošināšanai) nepieciešamās preces, un privātpersonas, kas ar ostas palīdzību realizē dažādas savas tiesības. Līdz ar to ostas pēc iespējas labākas funkcionēšanas nodrošināšana ir uzskatāma par sabiedrības labklājību Satversmes 116. panta izpratnē. Proti, ostas funkcionēšanas un attīstības nodrošināšana var būt leģitīms mērķis, lai atbilstoši Satversmes 116. pantam ierobežotu Satversmē noteiktās pamattiesības.”¹⁵ Retorisks paliek jautājums, vai šo lietu Satversmes tiesa būtu izlēmusi tieši tāpat arī pēc ekonomiskās krīzes laikā gūtās pieredzes, kad ekonomiskās lejupslīdes seku ietekme uz pamattiesībām bija acīmredzama.

Iespējams, ja V. Skudra būtu pabeidzis darbu pie atsevišķajām domām tā sauktajā Pāvilostas detālplānojuma lietā,¹⁶ arī šis dokuments būtu izpelnījies tikpat lielu ievērību. V. Skudra uzskatīja, ka pašvaldība, pieņemot šajā lietā apstrīdēto aktu, rīkojusies savas rīcības brīvības ietvaros. Saprātīgi interpretējot gan apstrīdētās normas, gan arī augstāka juridiskā spēka tiesību normas, V. Skudra tās pamatoti uzskatīja par savstarpēji atbilstošām.

Ja mirušo piemiņas dienā vai kādā citā laikā esat Meža kapos pirmā Latvijas valsts prezidenta J. Čakstes piemiņas vietas tuvumā, autore iesaka uzmeklēt arī V. Skudras kapavietu. Ja dodaties no Rīgas 1. Meža kapu ieejas uz Čakstes pieminekli, pie tā jānogriežas pa kreisi. Ja nākat no Rīgas 2. Meža kapu ieejas, jāturpina virzība pa to pašu lielo celiņu garām J. Čakstes piemiņas vietai uz priekšu. Aptuveni pēc 100 metriem celiņa kreisajā pusē meklējama V. Skudras kapavieta.

Kapu kopiņu rotā akmens no viņa dzimtās puses – Mākoņkalna. Savukārt pieminekļa ideju V. Skudras dēls pamato pavisam vienkārši un trāpīgi: piemineklis ir tāds, kādu tēvs būtu vēlējies. Tam nevar nepiekrist. Šai vietai ir kāda dīvaina īpašība: ja gadās palūkoties uz pieminekli atbilstošā leņķī, tajā ieraugi savu atspulgu. Un šķiet, ka tas ir pēdējais, ko V. Skudra grib mums pateikt: neaizmirstiet, ka katram reiz pienāks laiks, kad viņš dzīvos tikai savos paveiktajos darbos un to cilvēku atmiņās, kam bijis nozīmīgs.

Dzintra Pededze,
bijusī tiesneša V. Skudras palīdze

¹ Tieslietu ministrs ar sapni par neatkarīgu Latviju. Jurista Vārds, 08.07.2008., Nr. 25.

² Jurista Vārds, 27.07.2010., Nr. 30.

³ Kalniete S. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza. Rīga: Jumava, 2000, 278.-279. lpp.

⁴ Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 16. jūnija sēdes stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_920616.htm [ skatīta 15.07.2013.].

⁵ Tieslietu ministrs ar sapni par neatkarīgu Latviju. Jurista Vārds, 08.07.2008., Nr. 25.

⁶ Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 22.1.-22.2. p.

⁷ Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 21. oktobra sēdes stenogramma. Pieejama: http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_921021v.htm [skatīta 15.07.2013.].

⁸ Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 13. oktobra sēdes stenogramma Pieejama: http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_921013v.htm [skatīta 15.07.2013.].

⁹ Īvāns D. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda, 1995, 281. lpp.

¹⁰ Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 5. jūnija sēdes stenogramma. Pieejama: http://helios-web.saeima.lv/steno/AP_steno/1990/st_900605v.htm.

¹¹ Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 21. oktobra sēdes stenogramma, http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_921021v.htm, aplūkots 15.07.2013.

¹² Skudra V. Satversmē garantētās tiesības uz advokāta palīdzību. Jurista Vārds, 12.04.2011., Nr. 15.

¹³ Satversmes tiesas jaunie tiesneši - atklāti par savu darbu. Jurista Vārds, 14.08.2007., Nr. 33.

¹⁴ Satversmes tiesas tiesnešu Kaspara Baloža un Viktora Skudras atsevišķās domas lietā Nr. 2007-11-03.

¹⁵ Turpat, 6. p.

¹⁶ Skat. Satversmes tiesas 2011. gada 12. maija spriedumu lietā Nr. 2010-56-03.