Apskatīsim kādu tipisku starptautiska preču pirkuma–pārdevuma lietu. Latvijas sabiedrība kā pārdevējs, bet Lietuvas sabiedrība kā pircējs telefoniski vienojas par graudu pirkšanu un pārdošanu. Pārdevējs sastāda pircējam rēķinu, pircējs samaksā avansu 50% apmērā. Preces tiek piegādātas, puses ir vienojušās piemērot FOB ICC Incoterms® 2010. Pēc preču saņemšanas Lietuvas sabiedrība nesamaksā otru pusi pirkuma maksas un starp pusēm rodas domstarpības.

Kā liecina prakse, risinot strīdu tiesā, visbiežāk puses neatsaucas uz Vīnes konvenciju vai arī, ja puses norāda uz Konvencijas piemērošanu, tiesa vai nu nepiemēro to vispār, vai arī visbiežāk Konvencija tiek kombinēta ar nacionālajām tiesībām, t.i., Civillikuma normām. Šādi piemēri ir sastopami arī citu valstu tiesu praksē,³ tomēr, kā norādīts tālāk, šāda paralēla piemērošana nav pareiza.

Pienākums piemērot Vīnes konvenciju

Sākotnēji strīda pusēm ir jāpierāda un tiesai jāizvērtē, vai vispār ir noslēgts līgums. Piemēram, kādā Latvijas tiesas spriedumā ir norādīts, ka “pēc rēķina izrakstīšanas starp pusēm ir nodibināts civiltiesisks darījums”, tomēr rēķins ir vienpusējas gribas izteikums, tas vēl nepierāda līguma eksistenci. Tātad jākonstatē, kad ir izteikta oferte un vai tai ir visas ofertei nepieciešamās sastāvdaļas saskaņā ar Vīnes konvencijas 14. pantu, t.i., vai oferte ir adresēta konkrētai personai, vai tā izsaka oferenta gribu tikt saistītam akcepta gadījumā un vai tā ir pietiekami noteikta. Proti, ofertē tieši vai netieši ir jābūt minētai precei, tās daudzumam un cenai. Ja oferte ir akceptēta saskaņā ar Konvencijas 18. pantu, tad līgums ir noslēgts. Tā kā 2012. gada 6. septembrī Latvijas Republika atsauca savu atrunu pie Vīnes konvencijas 12. panta,⁴ kas noteica, ka jebkurai puses nodoma izpausmei ir jābūt izdarītai rakstiski, tad apskatāmajā piemērā līgums varēja tikt noslēgts arī telefoniski.