Pirmās atziņas par CL Ievadu publicētas jau pirms Otrā pasaules kara.² Pēc CL Ievada atjaunošanas spēkā 1992. gadā par starptautiskajām privāttiesībām, jo īpaši kolīziju tiesību jautājumiem, teorētisku interesi izrāda tikai daži pētnieki. Starptautisko privāttiesību doktrīnas veidotājs Latvijā profesors Dr.hab.iur. Juris Bojārs kolīziju tiesību problēmas ir aplūkojis savās monogrāfijās. Reizi pa reizei arī citu autoru publikācijas ir atrodamas atsevišķos izdevumos. Dr.iur. Baiba Rudevska ir norādījusi, ka ar to ir par maz, lai veicinātu šīs sarežģītās un kompleksās tiesību disciplīnas spēju rast stabilu vietu Latvijas tiesību zinātnē un praksē.³ Tādēļ ar šo publikāciju autore vēlas pievērst lasītāju interesi starptautisko privāttiesību attīstībai, problēmām un modernizēšanas nepieciešamībai.

XIX gadsimta beigās par klasisko starptautisko privāttiesību teorijas pamatlicēju dēvētā Fridriha Karla fon Savinjī (vāc.: Friedrich Carl von Savigny, 1779–1861) traktāta par kolīziju tiesībām Edinburgas izdevuma sastādītāji norādīja: "Raugoties no dažādiem viedokļiem, mums tiesību zinātnē ir jāatzīst vajadzība pēc mūsu priekšteču darbu pārskatīšanas, lai atmestu nepatieso un patiesajam piešķirtu ilgstošu nozīmi. Tas mums dod iespēju atrast mūsu problēmu vispārēju risinājumu."⁴ Piekrītot minētajai atziņai, autore aplūko Latvijas CL Ievada normas to vēsturiskā skatījumā, salīdzina situāciju Latvijā ar tuvāko kaimiņvalstu un citu pasaules valstu starptautisko privāttiesību kodifikācijas pieredzi.

1. Civillikuma Ievada tapšanas apstākļi un priekšvēsture

Par to, kad tieši Latvijā meklējami starptautisko privāttiesību pirmsākumi, līdz šim zinātniski pētījumi nav veikti. Tomēr pavisam noteikti var apgalvot, ka ar Baltijas Vietējo likumu kopojuma (kr.: Свод местных узаконений губерний Остзейских, vāc.: Provincialrecht des Ostseegouvernements) jeb Baltijas provinču likumu III daļas (turpmāk – BVLK III daļa) spēkā stāšanos Latvijas teritorijā, izņemot Latgali, pirmo reizi vienotā kodifikācijā apkopotas kolīziju normas. BVLK III daļa stājās spēkā 1865. gada 1. jūlijā un pastāvēja kā subsidiārs normatīvs akts visā Baltijā.⁵ Latgalē spēkā bija Krievijas civiltiesības – 1832. gada Krievijas impērijas Likumu krājumu X sējuma 1. daļa.⁶ Ievērojot tiesību pēctecības principu, pēc Latvijas Republikas nodibināšanas agrākie Krievijas impērijas likumi, kas bija spēkā Latvijas teritorijā un tika pieņemti līdz 1917. gada 24. oktobrim (pēc Juliāna kalendāra), saglabāja savu spēku.⁷

BVLK III daļas Ievadā ietvertie noteikumi par tiesisko normu kolīzijām pēc tiesību apgabaliem, to piemērošanu un iztulkošanu atgādina CL Ievada saturu. Atšķirība tā, ka BVLK III daļas Ievads bija veidots tā, lai regulētu tiesību kolīziju jautājumus Krievijas impērijas likumu un Baltijas guberņu – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas – tiesību starpā. BVLK III daļas Ievada mērķis bija risināt tiesību normu kolīzijas starp dažādiem apgabaliem teritoriāli vienotas jurisdikcijas ietvaros, nevis starp dažādām tiesību sistēmām, kā tas ir pieņemts starptautiskajās privāttiesībās. Šāda veida pieeja kolīziju tiesību jautājumu risināšana atbilda tā laika starptautisko privāttiesību izpratnei un attīstībai Krievijas impērijā.

Atšķirībā no Rietumeiropas valstīm – Itālijas, Francijas, Vācijas, Nīderlandes un citām valstīm – Krievijas impērijā kolīziju tiesību jautājumi kļuva aktuāli tikai XIX gadsimta otrajā pusē, kad Kazaņas universitātes zinātniskajos pierakstos "Krievu civiltiesību lasījumi" tika publicēti vairāki aktuāli starptautisko privāttiesību pētījumi.