1. Tiesas nolēmumu publicēšanas aizsākumi

Pēc tam, kad no 1791. gada aprīļa līdz 1792. gada aprīlim Francijas Kasācijas tiesā tika izskatītas pirmās 557 lietas,³ drīz pēc Lielās franču revolūcijas Francijas Kasācijas tiesa sāka izdot divus (viens civilpalātai, otrs krimināllietu palātai) ikmēneša biļetenus, kuros tika publicēti palātu priekšsēdētāju atlasītie tiesību akti un tiesas nolēmumi.⁴ Tādējādi tiesu nolēmumu publikācijai mūsdienu izpratnē ir vairāk nekā 200 gadu vēsture.⁵

Veidojot Franču civilkodeksu, kā pirmo tā ievadtitulā ievietoja 1803. gada 5. marta likumu "Par publicēšanu, par likumu darbību un to piemērošanu kopumā"; tā 1. pantā tika noteikts, ka likumi ir izpildāmi visā franču valstī pēc tam, kad tos ir publiskojis karalis, bet otrais pants noteica, ka likuma darbība vērsta uz nākotni, tam nav atpakaļejoša spēka.⁶ Ņemot vērā varu dalīšanas principu, tiesību aktu un tiesas nolēmumu publicēšana vienā biļetenā norāda uz Kasācijas tiesas nolēmumu publiskošanas lielo nozīmi likuma un tiesu varas mijiedarbībā, t.i., uz likuma praktisko piemērošanu konkrētas prasības izskatīšanā un vienveidīgas tiesu prakses izveidošanā.

Arī citās Eiropas valstīs pakāpeniski sākās tiesas nolēmumu atlase un publicēšana, piem., Norvēģijas Augstākās tiesas nolēmumu apkopojums iznāk kopš 1860. gada, Šveices Federālā tiesa uzsāka regulāri publicēt nolēmumus 1874. gadā.⁷

Krievijas impērijā, ieviešot jaunu civillietu izskatīšanas procesuālo regulējumu (tā pamatā, kā to norādījuši nolikuma veidotāji un citastarp atzina gan Latvijas Republikas senatori,⁸ gan joprojām uzskata mūsdienu krievu juristi,⁹ tika likts franču civilprocess), 1864. gada 20. novembra Civilprocesa nolikuma 815. pantā tika noteikts, ka "visi Senāta kasācijas departamenta lēmumi un spriedumi, kuros izskaidrota likumu tiešā jēga, publicējami vispārējai zināšanai kā vadlīnija to vienveidīgai tulkošanai un piemērošanai".

Pie šādas atziņas Krievijas civilprocesa veidotāji tā sagatavošanas gaitā bija nonākuši, apkopojot juristu praktiķu viedokļus, kuri uzskatīja: ja visus tiesu nolēmumus par zemākas instances tiesu nolēmumu atcelšanu izskata Senāts,¹⁰ tad nepieciešams visus tā nolēmumus publicēt vispārējai zināšanai.¹¹ Te jāpaskaidro, ka pirms tiesu reformas ieviešanas tika aptaujāti juristi un viņu domas apkopotas un izdotas žurnālos,¹² bet pēc reformas izsludināšanas Krievijas Valsts kanceleja 1866. gadā izdeva sešu sējumu izdevumu – "1864. gada 20. novembra Tiesu nolikumi un to apsvērumu izklāsts, uz kuriem tie ir balstīti". Ievadā norādīts, ka, "nebūdams patstāvīgs jauns darbs, kā arī strikti izteikts tiesu nolikumu komentārs, šis izdevums tomēr veido kopā ar galveno apsvērumu izklāstu, kuri pausti līdz nolikumu apstiprināšanai, vēsturisku piezīmju krājumu, kurām šobrīd jāveicina jaunā likuma jēgas un gara izpratne, bet nākotnē tas var būt nopietnu zinātnisku un praktisku komentāru avots. Ar laiku, attīstoties dzīvei un civiltiesiskām attiecībām, likumdošanas darba grūtības arvien vairāk un vairāk pieaugs, bet, jo tās ir lielākas, jo svarīgāka, jo uzstājīgāka ir vajadzība atskaitīties pašam un citiem par šo darbu izcelsmi un attīstību, tā vadošajiem motīviem, un beidzot, ka jaunie likumi nav patvaļa, bet gan patiesības un taisnības radīti tādā pakāpē, kā tos ir izstrādājusi zinātne un prakse".¹³ Par šo atziņu pamatotību mūsdienās var pārliecināties jebkurš interesents, sākot no studenta līdz senatoram, jaunu likumu radītājam vai to komentētājam.

2. Nolēmumu izdevumi

Par Krievijas Senāta nolēmumu publiskošanas praktisko īstenošanu docents Kronids Mališevs (Кронид Иванович Малышев, 1841–1907) 1876. gada Civilprocesa mācību grāmatā¹⁴ rakstīja, ka, lai gan Senāta nolēmumiem nav vispārēja likuma spēka, tiem jāiekļūst tiesu praksē nоn ratione imperii, sed rationis imperio.

Sākot ar 1866.