Pirms pieciem mēnešiem, 2013. gada 1. aprīlī, spēkā stājās apjomīgi un būtiski grozījumi Krimināllikumā (turpmāk tekstā – KL), kas paredz jaunu kriminālsodu politiku, tādējādi mainot līdz šim pastāvošo praksi materiālo tiesību normu piemērošanā. Ar grozījumiem KL samazinātas sodu maksimālās un minimālās robežas, kā arī ieviesta plašāka sodu diferenciācija, krimināllikuma sankcijas papildinot ar alternatīviem sodiem – piespiedu darbu un naudas sodu –, tādā veidā dodot iespēju tiesnešiem kombinēt sodus un vairāk piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodus.

Likumdošanas process ir ne tikai tiesību normu radīšana un to izsludināšana, bet arī ļoti atbildīgs darbs pēc to izsludināšanas, kura gaitā jāpārliecinās par attiecīgās normas efektivitāti vai neefektivitāti.¹ Tādējādi ar KL grozījumiem likumdevēja ieviestās korekcijas ceļā uz Eiropas Savienības tiesību harmonizēšanas procesu ir tikai sākums intensīvam tiesnešu darbam tiesību normu piemērošanas jomā, lai iedzīvinātu jaunās tiesību normas praksē. Pareiza samērīguma principa izpratne pilnveido tiesību sistēmu un veicina vienotu tiesu praksi, tāpēc svarīgi aptvert samērīguma principa attīstības un transformācijas gaitu, izprotot tiesību normu radītāju mērķi, pieņemot novitātes un ieviešot korekcijas, kas atbilst sabiedrības leģitimitātes kritērijiem.

Lietderības apsvērumi ne vienmēr ir saistīti ar cilvēktiesību ievērošanu, taču samērīguma princips ir vienmēr jāizmanto, lai panāktu saprātīgu līdzsvaru starp ierobežojumu, no vienas, un tiesībām, no otras puses. Likumdevēja izraudzītos līdzekļus par samērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai var atzīt tikai tad, ja tie atbilst sociāli atbildīgas valsts principam.²

Raksta mērķis ir vērst tiesību normu piemērotāju uzmanību uz samērīguma principa nozīmi, lai novērstu nodarījumam neatbilstošu sodu piemērošanu un veidotu vienveidīgu tiesu praksi.

Samērīguma princips kā vispārējais tiesību princips

Vispārējo tiesību principu nostiprināšana un pareiza piemērošana ir pamats vienotai tiesību izpratnei, līdz ar to arī vienveidīgai tiesu praksei. Vispārējo tiesību principi ir svarīgi tiesiskās regulēšanas līdzekļi, kuriem pakļauta tiesību jaunrade un likuma normu piemērošana. Tie kalpo kā sociāla vērtība un ieņem svarīgu, fundamentālu un nozīmīgu vietu sabiedrībā.

V. Eglītis norāda, ka samērīguma princips izriet no Satversmes 1. panta tiesiskas valsts jēdziena. Tiesiskas valsts princips iekļauj mūsdienu demokrātiskas sabiedrības un valsts pastāvēšanas nostādnes – taisnīgumu, tiesisko stabilitāti, samērīgumu.³ Arī Satversmes tiesa atzinusi, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas valsts principi, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principi.⁴ Demokrātiska tiesiska valsts parasti ir konstitucionāla valsts, kas regulē un leģitimē valsts varu un piešķir to vairākām autonomām un nošķirtām valsts varas institūcijām (varas dalīšana); reizē ar to liek valstij ievērot cilvēka tiesības.⁵ Demokrātija ietver divus galvenos elementus: 1) demokrātiskas politiskās gribas veidošanas principus; 2) tiesiskas valsts principus, kas pakļauj valsti tiesību virsvadībai un ierobežo valsts varu attiecībā pret indivīdu.⁶ Tiesiskas valsts princips nostiprināts Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumā.⁷ Savukārt viens no tiesiskas valsts elementiem ir samērīguma princips. Turklāt samērīguma princips ir taisnīguma ievērošanas pamatnosacījums.⁸ Autore precizē, ka samērīguma princips kā vispārīgais tiesību princips un patstāvīgs tiesību avots ir tieši piemērojams, tam ir konstitucionāls rangs arī bez iekļaušanas rakstītajās tiesību normās. Tas izriet no nacionālās tiesību sistēmas kopumā un strādā kā juridisks mehānisms, ar kura palīdzību indivīda subjektīvas tiesības automātiski tiek iekļautas valsts rīcības apsvērumos. Samērīguma princips tiek deduktīvi atvasināts no konstitūcijas mērķa un jēgas kopumā.⁹

Tā kā samērīguma principam ir konstitucionāls rangs, tas ir saistošs gan izpildvarai, gan likumdevēja varai, gan tiesu varai. Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm.¹⁰ Samērīguma princips ir piemērojams Latvijā kā demokrātiskā republikā, vienlaikus pārbaudot tiesiskumu un taisnīgumu.

Samērīguma principa izpausmes EST un ECT spriedumos

Latvijas kā ES dalībvalsts iestādes un tiesas ir pakļautas Luksemburgā esošās Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) jurisdikcijai. Harmonizējot Eiropas tiesību telpu, EST savos spriedumos samērīguma principu nostiprinājusi kā jus commune europaeum (Eiropas kopējais tiesību princips),¹¹ tādējādi principa konkretizēšana un konsekventa principa izmantošana Eiropas telpā veicina principa integrēšanu vienotā Eiropas tiesību sistēmā, vienlaikus aizsargājot un nodrošinot cilvēktiesību aizsardzību arī Latvijā.

Samērīguma princips publiskajās tiesībās aptver trīs aspektus: atbilstību (piemērotību), nepieciešamību (vajadzību) un samērīgumu vārda šaurākajā nozīmē.¹² Atbilstības (piemērotības) pārbaude nosaka, ka publiskās varas darbībai (pasākumam) ir jābūt piemērotai tiesiski leģitīma mērķa sasniegšanai; nepieciešamības tests vai mazāk ierobežojošas alternatīvas pārbaudes pieprasa, lai institūcija nodrošinātu, ka realizējami pasākumi, kuri pēc iespējas mazāk ierobežo indivīda brīvību.