Par pacienta un ārstniecības personas/iestādes tiesisko attiecību kodolu mūsdienu skatījumā ir uzskatāma pacienta griba, kurai tieši un netieši ir pakārtotas tālākās pušu savstarpējās tiesiskās attiecības. Tomēr pacienta gribas institūts ir samērā komplicēts, tas sevī ietver daudzas tiesiskas nianses un problēmas.

Pacienta gribas konstatācijas veids ir viens no gribas izteikumu dalījuma kritērijiem. Balstoties uz minēto kritēriju, pacienta gribas izteikumi iedalāmi šādi. Pirmkārt, pacienta griba var būt tieši izteikta, kas dalās vēl sīkāk: a) pacienta griba konkrētam brīdim; b) pacienta iepriekš izteiktā griba.

Otrkārt, pacienta griba var izrietēt arī no tiesiskā pieņēmuma, t.i., pacienta prezumējamā griba (intereses) – kā pacients būtu gribējis rīkoties atbilstoši savām interesēm, un pacienta gribas prezumpcija.

Pacienta iepriekš izteiktās gribas konstatācija

Pacientam ir tiesības izteikt gribu iepriekš, t.i., pirms apstākļu iestāšanās, kuru gadījumam tā tiek izteikta. Tās ir pacienta tiesības, nevis pienākums.¹ Turklāt personai, kas izsaka gribu iepriekš, ir izvirzīta tikai viena prasība, proti, tai jābūt rīcībspējīgai,² un netiek prasīts, lai persona gribas izteikuma brīdī jau būtu ieguvusi pacienta tiesisko statusu (tātad nav nepieciešams, lai personai būtu kāds noteikts veselības traucējumu veids vai to konkrēta smaguma pakāpe). Izsakot gribu iepriekš, personas rīcībspēja tiek prezumēta.³ Līdz ar to secināms, ka jebkura persona ir tiesīga izmantot savas pašnoteikšanās tiesības, lai nostiprinātu savu gribu ārstniecībā, izsakot gribu iepriekš.

Pacienta iepriekš izteiktā griba dažādās valstīs ir konstatējama divos veidos. Pirmkārt, nepastarpināti – ja valstī ir noteikta kārtība minētās gribas izteikšanai, kas gribai konstituē tiesisko spēku pret trešajām personām bez papildu leģitimācijas (publiskais veids).⁴ Otrkārt, pastarpināti – pacienta vietniekiem ir tiesības paust pacienta gribu, ja tāda tika izteikta iepriekš – mutiski, rakstiski vai ar konkludentām darbībām (privātais veids).

Latvijā ir iespēja veikt pacienta iepriekš izteiktās gribas reģistrāciju par ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc personas nāves, veicot atzīmi Iedzīvotāju reģistrā.⁵ Cita veida iepriekš izteiktās gribas publiskošanas tiesības ir pacienta vietniekiem bez speciālas leģitimācijas bāriņtiesā vai tiesā.⁶ Tomēr šāda pieeja nav atbalstāma tās samērā augstās subjektivitātes dēļ, īpaši, ja pacienta vietnieku rīcībā nepastāv rakstveida pacienta gribas izteikums. Objektīvs risinājums tiktu panākts tad, ja tiktu ieviests pacienta iepriekš izteiktās gribas valsts reģistrs, kas saturētu pacienta visu veidu gribas izteikumus, kā arī būtu pieejams tām personām, kurām ir saikne ar pacienta ārstniecību, un minētai informācijai būtu nosakāms ierobežotas pieejamības statuss.