Dr.iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras lektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Grēksūdzes sakraments, kas saukts arī par kristiešu savstarpējās "izlīgšanas", "gandarīšanas", "atzīšanās" un "atgriešanās" sakramentu1, ir ļoti būtisks dažu kristīgo baznīcu reliģiskās darbības elements. Viena no grēksūdzes funkcijām ir palīdzēt cilvēkam, kas ir grēkojis, — sniegt viņam gandarījumu (atvieglojumu). Tā nav psiholoģiskā palīdzība laicīgā izpratnē, tā ir cilvēka izlīgšana ar augstāko varu. Garīdzniekam, kas ir biktstēvs, grēku sūdzētājs ir kā vienkāršs ticīgais, kura pases datiem vai personas kodam nav nekādas nozīmes. Šai gadījumā garīdznieku interesē tikai grēku smagums un tas, vai personas grēku nožēla ir patiesa. Biktstēvam grēku sūdzētājs ir jāpazīst tikai tik daudz, lai varētu sniegt reliģisko palīdzību, t.i., lai spētu novērtēt personas dvēseles stāvokli. Bieži vien garīdznieks (Romas katoļiem — priesteris) nav pat informēts par grēku sūdzētāja vārdu. Daudzkārt grēksūdzes informācija neietver sīkākas ziņas par nodarījuma apstākļiem, laiku un līdzdalībniekiem. Tomēr dažreiz garīdznieks var nokļūt valsts tiesās liecinieka statusā, īpaši gadījumos, kad grēku nožēlotājs ir pastrādājis smagus noziegumus vai ir bijis tajos līdzdalībnieks. Iegūstot šāda rakstura informāciju, garīdznieks pats kļūst par iespējamu liecinieku lietā vai pat noziedznieku. Romas katoļu un pareizticīgo kanoni nosaka, ka tas, kas ir dzirdēts individuālā grēksūdzē, nav izpaužams nevienam. Pat tiesai. Pārkāpt šo aizliegumu garīdzniekam nozīmē grēkot pašam, jo grēksūdze un grēksūdzes noslēpums ir nešķirami jēdzieni. Nav izpaužams pat tas, vai grēksūdze vispār ir notikusi, kad tā ir notikusi un kas tajā ir teikts. Pat ja grēksūdzē atklāts noziegums, mācītājam nav tiesību par to tālāk stāstīt vai par to liecināt. Manuprāt, šā principa darbību labi ilustrē Viktora Igo romānā "Nožēlojamie" aprakstītā situācija: izbēgušais katordznieks Žans Valžāns grēksūdzē Romas katoļu priesterim izstāsta par saviem noziegumiem, bet garīdznieks, neskatoties uz briesmām (neziņošana par bēguļojošu katordznieku saskaņā ar tā laika likumiem bija noziegums), ne tikai nevienam neizstāsta par katordznieku, bet pat paglābj to no žandarmu rokām.

Grēksūdzes sakraments galvenokārt attiecināms uz Romas Katoļu, pareizticīgo un vairumu Tālo Austrumu kristīgo baznīcu, arī anglikāņu un evaņģēliski luterisko baznīcu, kur grēksūdzi praktizē kopš XIX gs.2

Latvijā, kā liecina neoficiāla informācija, grēksūdzes noslēpumu savā labā ir izmantojis komunistiskais režīms, tādējādi bez pūlēm iegūstot vēlamo informāciju. Ja garīdznieki šādos apstākļos pārkāpa grēksūdzes noslēpumu, tas acīmredzot nenotika aiz savtīgiem iemesliem, bet gan aiz bailēm, pakļaujoties Padomju Savienības Valsts drošības komitejas (VDK) šantāžai. Tomēr tas nav apstiprināts ar oficiāliem faktiem. Pēdējo desmit Latvijas Republikas neatkarības gadu laikā vismaz Romas Katoļu baznīcai Latvijā nav bijušas problēmas ar grēksūdzes noslēpumu un valsts iejaukšanos šai sakarā.