1. Obligāciju tiesiskais raksturs

Ekonomists Ē. Vēciņš sniedz šādu obligācijas skaidrojumu: tas ir vērtspapīrs, kas reprezentē parāda saistību un dod tā turētājam tiesības saņemt iepriekš noteiktu (fiksētu) ienākumu, izteiktu procentos no obligācijas nominālvērtības.¹

Krievijas ekonomistu V. Koļesņikovas un L. Kroļiveckas interpretācijā komercbanku obligācija ir jebkurš vērtspapīrs, kas apliecina aizdevumu starp obligācijas īpašnieku (kreditoru) un banku, kas tās ir izlaidusi.²

Autoru ieskatā, visprecīzāko definīciju sniedz D.A. Melalksne, J. Dubrovskis, J. Grišins, M. Janvars, M. Krūtainis, J. Skutelis, Ģ. Tihomirovs, A. Vīksna – obligācija (angļu val. – bond) uzņēmējdarbībā ir parāda vērtspapīrs, ar kuru tās emitents apsolās obligācijas īpašniekam atmaksāt tās pilno vērtību un procentu likmi (kuponu) noteiktā vēlākā datumā, ko sauc par dzēšanas termiņu. Obligācijai var tikt pievienoti arī citi nosacījumi, piemēram, emitents var apsolīties piegādāt obligācijas īpašniekam noteiktu informāciju.³

Tiesību sistēmā jēdziens "obligācija" nav skaidrots plašāk, tomēr praksē parasti ar to saprot ilgtermiņa parāda vērtspapīru jeb finanšu instrumentu, kura samaksas termiņš ir ilgāks par 12 mēnešiem.

Eiropas Padomes 1988. gada 24. jūnija direktīva 88/361/EEK par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 67. panta īstenošanu "obligāciju" definē kā "pārvedamu vērtspapīru", kura samaksas termiņš ir divi gadi vai vairāk no emisijas dienas un kura pamatsummas atmaksas un procentu samaksas noteikumus nosaka emisijas laikā.

Izvērtējot visu norādīto, autori secina, ka obligācijas ir finanšu instrumenti, ko emitē uzņēmumi, valstis, pašvaldības, lai uz konkrētu laika posmu aizņemtos naudu no investoriem. Aizņēmuma termiņa beigās obligāciju emisija ir jādzēš, atmaksājot obligāciju pircējiem aizņēmuma pamatsummu. Savukārt ieguldītāja – obligāciju pircēja – ienākumus veido t.s. kupona maksājumi – uzņēmuma noteikta un regulāri maksāta fiksēta vai mainīga procentu likme no aizņēmuma pamatsummas.

Faktiski obligācija ir aizdevums, nosakot, ka emitents ir aizņēmējs, īpašnieks jeb turētājs (bond holder) ir aizdevējs un kupons ir procentu likme.

Apskatot obligācijas no ekonomiskā izdevīguma aspekta, faktiski jāizvērtē kā emitenta, tā investora ieguvumi un, protams, arī potenciālie abu iesaistīto pušu riski. Ja mēs izvērtējam obligāciju emitēšanu kā aizdošanas–aizņemšanās transakciju, tad, salīdzinot ar klasiskiem instrumentiem – kredītu un depozītu, tam ir ļoti skaidras un savā ziņā izteiktas priekšrocības. Emitentam tā ir brīvība un bieži vien arī pieeja lētākam finanšu resursam bez papildu nodrošinājuma. Obligacionāram – likviditāte un drošība. Protams, kā viena, tā otra priekšrocība ir ar savu riska pakāpi, pienākumiem un atbildību.

Vai uzņēmumu akcijas arī ir obligācijas? Noteikti nē. Atšķirība starp diviem vērtspapīriem – obligācijām un akcijām – ir šāda: akciju turētāji ir arī emitenta kompānijas līdzīpašnieki, bet obligāciju turētāji būtībā ir aizdevēji. Obligācijai ir dzēšanas termiņš, pēc kura obligācija tiek dzēsta, bet akciju termiņš nav nosakāms. Izņēmums ir konsoles obligācija, kura ir beztermiņa (tai nav dzēšanas termiņa).