Starp kongresa dalībniekiem pastaigājās kāds pavecs, korpulents angļu kungs ar biezām ūsām un pensneju, kura ovālie stikli piesedza neizteiksmīgu acu pāri ar šķietami miegainu un vienaldzīgu skatienu. Kā tas dažkārt notiek, šī āriene bija ārkārtīgi maldinoša, jo aiz šīs necilās fasādes slēpās viens no asākajiem un spīdošākajiem divdesmitā gadsimta prātiem – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, filozofs, teologs un apoloģēts Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton) – "paradoksu meistars", kuru viņa ilggadējais draugs un oponents Bernards Šovs bija nodēvējis par "kolosālu ģēniju".¹ Ko G.K. Čestertons darīja Dublinā? Vispirms jau to pašu ko pārējie kongresa dalībnieki: klausījās priekšlasījumus, diskutēja ar citiem, lūdza Dievu. Bet viņš darīja arī vēl ko vairāk: viņš vēroja un prātoja. Par ko? Nu, piemēram, par tādiem ar reliģiju cieši saistītiem jautājumiem kā demokrātija un pilsoniskā pašpārvalde, brīvība un tirānija, valsts un tās loma cilvēku dzīvē... Pēc atgriešanās Anglijā G.K. Čestertons publicēja savas pārdomas un novērojumus grāmatā "Kristietība Dublinā" ("Christendom in Dublin"). Tajā ir atrodama arī šāda atziņa: "Atceliet Dievu, un valdība kļūs par Dievu (Once abolish the God, and the Government becomes the God). Šis fakts ir lasāms visā cilvēces vēsturē, taču visskaidrāk tas ir ierakstīts tajā nesenajā Krievijas vēsturē, kuru izveidoja Ļeņins. Tur valdība ir Dievs – un vēl jo vairāk tāpēc, ka, tāpat kā ikviens cits pielūgsmes cienīgs dievs, tā pērkondimdoši skaļi pasludina šo pamatbausli: "Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.""²

"Atceliet Dievu, un valdība kļūs par Dievu." Vai tas nav lielisks aforisms? Turklāt tas nebūt neattiecas tikai uz Ļeņinu, padomju Krieviju, nacistisko Vāciju, Ziemeļkoreju vai jebkuru citu atklāti totalitāru valsti. Īstenībā piemēri nemaz tik tālu nav jāmeklē: piemēram, nesen ir dzirdēts, ka kādas nelielas Eiropas valsts Labklājības ministrija esot nolēmusi izplatīt šīs valsts bērnudārzos visnotaļ dīvainas grāmatiņas, kas mudina mazos bērnus viņu nenobriedušajos prātos apmainīties dzimumiem, lai "lauztu iesīkstējušo izpratni par dzimumu lomām". Tātad šī valsts vairs nevēlas palikt pie savām normālajām funkcijām (tvarstīt un sodīt noziedzniekus, drukāt naudas zīmes, regulēt ceļu satiksmi utt.); tā tagad vēlas uzsākt revolūciju cilvēka dabas dziļumos un "maisīt" dzimumus, kā spēlmanis maisa kāršu kavu. Citiem vārdiem, šīs valsts valdība acīmredzot iedomājas sevi par Dievu vai vismaz par kaut ko Dievam līdzīgu.

Bet atgriezīsimies 1932. gadā. Jau minētajā Dublinas kongresā bija klāt arī cits ievērojams cilvēks – Taoiseach na hÉireann jeb, latviski sakot, Īrijas premjerministrs Eimons de Valera (Éamon de Valera) – pašreizējās Īrijas konstitūcijas "tēvs" un, pēc autora domām, viens no dižākajiem pagājušā gadsimta Eiropas valstsvīriem. Autors diemžēl nezina, vai G.K. Čestertona un E. de Valeras ceļi kādā mirklī krustojās un vai abiem iznāca satikties. Bet tas šajā gadījumā nav svarīgi. Lūk, kas ir svarīgi: pēc Dublinas kongresa aizritēja daudzi gadi; nogranda Otrais pasaules karš ar visām tā šausmām; pilnībā izmainījās Eiropas politiskā karte; un kara nomocītās Rietumu tautas sāka domāt, kā novērst līdzīgu traģēdiju atkārtošanos un nodrošināt cilvēkiem viņu elementārāko pamattiesību aizsardzību. 1949. un 1950. gadā jaunizveidotās Eiropas Padomes ietvaros tika izstrādāts un apspriests Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas projekts. Šā projekta apspriešanā piedalījās arī E. de Valera – šoreiz parlamentārieša statusā. Uzstājoties Eiropas Padomes Konsultatīvajā asamblejā,³ viņš pauda šādu fundamentālu atziņu (kurai bez šaubām būtu pilnīgi piekritis arī G.K. Čestertons):

"Tirānija vienmēr ir guvusi panākumus pasaulē, pamatojoties uz aplamu filozofiju. Aplamas filozofijas dēļ totalitāru valstu pastāvēšana kļuva iespējama. Uz šīs aplamās filozofijas bāzes tās pastāvēs arī nākotnē. Veselīga filozofija, kas vēršas pie cilvēka sirdsapziņas un prāta, ir vislabākā aizsardzība pret totalitārisma uzmākšanos."⁴

Lai saprastu, kādu filozofiju E. de Valera uzskatīja par aplamu, vispirms ir jānoskaidro, kādu filozofiju viņš atzina par patiesu jeb, kā viņš pats teica, "veselīgu". Un tieši tas ir šā raksta pamatpriekšmets. Kā autors jau teica, E. de Valeras "gara bērns" ir 1937. gada īru konstitūcija, un šī konstitūcija balstās uz subsidiaritātes virsprincipu. To arī šoreiz aplūkosim.

Kādos kontekstos vārds "subsidiaritāte" šodien tiek lietots visvairāk? Pirmkārt, Eiropas Savienības tiesību kontekstā un, otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā. Šim otrajam aspektam ir veltīta šī publikācija.

Par subsidiaritātes principu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas sistēmā ir rakstīts un komentēts ļoti daudz un dažādās "frontēs": gan tiesu varas, gan akadēmiskajā, gan politiskajā jomā. Tiesu varas jomā dalībvalstu augstākās un konstitucionālās tiesas ir taisījušas daudzus spriedumus par funkcionālajām attiecībām starp Eiropas Cilvēktiesību tiesu (turpmāk – ECT) jeb Strasbūras tiesu, no vienas puses, un iekšzemes tiesām un likumdevējiem, no otras. Akadēmiskajā jomā neskaitāmi pētnieki ir publicējuši rakstus par šo pašu tematu. Visbeidzot, politiskajā jomā subsidiaritātes princips ir bijis triju augsta līmeņa konferenču par ECT nākotni vadmotīvs: tās bija, respektīvi, Interlakenes (2010. gadā), Izmiras (2011. gadā) un Braitonas (2012. gadā) konferences.