Likumdevējs un Latvijas tiesas jau veikušas zināmu darbu pārmērīga un nesamērīga līgumsoda izskaušanā, pirmos grozījumus Civillikumā pieņemot jau 2009. gadā saistībā ar līgumsoda cietēja tiesībām prasīt tiesai samazināt līgumsoda apmēru. Nepieciešamību veikt grozījumus līgumsoda tiesiskajā regulējumā izraisīja situācija, ka praksē bieži tika izkropļota līgumsoda būtības un funkciju izpratne, pārmērīgi sodot parādnieku. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij bija jāmodernizē pastāvošais regulējums atbilstoši Eiropā atzītajiem līgumtiesību principiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1980. gada 11. aprīļa Konvencijai par starptautiskajiem preču pirkuma–pārdevuma līgumiem² un UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principiem.³

Svarīgākais, lai līgumsoda institūts atbilstu civiltiesību uzdevumam un taisnīguma idejai, tāpat arī Eiropas Savienības politikai un attieksmei pret soda sankcijām privāttiesībās. Jau izstrādājot grozījumus, likumdevējs norādīja, ka pašreizējais tiesiskais regulējums veicina sociālās noslāņošanās tendences, kas noved pie daļas sabiedrības nonākšanas parādu jūgā, kamēr citu bagātība vairojas.⁴ Civillikuma grozījumi, kas izdarīti ar Saeimas 2013. gada 20. jūnija likumu un stājās spēkā 2014. gada 1. janvārī, ir uzskatāmi par vieniem no būtiskākajiem grozījumiem Saistību tiesību daļā kopš Civillikuma darbības atjaunošanas. Tie krasi mainīs līgumsoda nozīmi civiltiesiskajā apgrozībā un ir uzskatāmi par likumdevēja soli civiltiesību modernizēšanā un pat tuvināšanos anglosakšu tiesību sistēmai.

Autori kopā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem ir veikuši salīdzinošo pētījumu par līgumsodu tiesisko regulējumu citās Eiropas valstīs. Šī raksta galvenais mērķis ir vērst uzmanību uz faktu, ka neviena cita valsts Eiropā nav definējusi vispārēju un visos gadījumos piemērojamu konkrētu maksimālo līgumsoda apmēru nokavējumu gadījumos un Latvijas izvēlētais risinājums, pēc autoru domām, nav spējīgs taisnīgi darboties ilgtermiņā, turklāt pieļauto nepilnību dēļ Civillikuma grozījumi nepildīs likumdevēja sākotnējo mērķi – atbrīvot patērētājus no pārmērīgām līgumiskām sankcijām.