Žurnāla "Kapitāls" 2012. gada septembra numurā rakstā "Nejaušu negadījumu restaurācija un citi inscinējumi"¹ kādas apdrošināšanas sabiedrības valdes locekle dalījās ar atziņām no sava promocijas darba "Apdrošināšanas krāpšanas krimināltiesiskie un kriminoloģiskie aspekti". Rakstā tika iztirzāts jautājums par to, ka apdrošinājuma ņēmējiem ir tieksme uz apdrošināšanas atlīdzības rēķina risināt savas finansiālās problēmas un profesionālā vai gadījuma rakstura līmenī nopelnīt. Tēžu autore secināja, ka apdrošinājuma ņēmēju krāpšanos ir grūti pierādīt, bet apdrošinātājs tikai uz aizdomu pamata par krāpniecību nevar atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Šāda rakstā paustā apdrošinātāja nostāja sakrīt gan ar likumu (apdrošinātājam ir jāpierāda apdrošināšanas atlīdzības atteikumu pamatojums), gan arī pašas apdrošināšanas pamatbūtību – uzņemties apdrošinātā interesi neciest zaudējumus, iestājoties apdrošinātajam riskam. Diemžēl apdrošinātāja paustais nesakrīt ar darbiem praksē.

Tiesu prakses piemēri

Kādā tiesu lietā ar to pašu apdrošinātāju, kuru pārstāv iepriekš minētā valdes locekle, Rīgas apgabaltiesa apelācijas instancē 2011. gada 26. aprīļa spriedumā (turpmāk – "VW Touareg lieta") norādīja: "Atbildētāja iebildumi un atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību vērtējams kā izvairīšanās no savu saistību izpildes pret apdrošināšanas ņēmēju, kas šajā gadījumā ne tikai prasītājā šai lietā rada negatīvu iespaidu par konkrēto apdrošināšanas sabiedrību, bet arī degradē apdrošināšanas institūtu mūsu valstī kā tādu."²

Ar šo spriedumu no apdrošinātāja tika piedzīti 29 517,77 lati par 2006. gada 25. oktobrī notikušu ceļu satiksmes negadījumu (turpmāk – CSNg). Spriedums stājās spēkā 2012. gada 8. augustā, kad Augstākā tiesa³ atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar apdrošinātāja iesniegto kasācijas sūdzību. Apdrošināšanas atlīdzība tika izmaksāta 2012. gada 24. augustā. Tādējādi no CSNg dienas līdz naudas saņemšanai aizritēja gandrīz seši gadi.

Turklāt šo "VW Touareg lietu" ir interesanti apskatīt vēl kādas citas lietas apstākļu kontekstā, kurā atbildētājs arī bija tas pats apdrošinātājs. Proti, ar Rīgas apgabaltiesas 2011. gada 1. jūnija spriedumu⁴ (turpmāk – "Opel Vectra lieta") tika noraidīta apdrošinātāja apelācijas sūdzība, vien samazinot piedzenamo apdrošināšanas atlīdzību par automašīnas atlieku vērtību. Pirmās instances tiesa šajā lietā visnotaļ pamatoti secināja: "Tiesa secina, ka lietas apstākļu secība, kad [apdrošinātājs] pieņēma lēmumu par atteikšanos izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, pamatojoties uz noteikumu 4F 3.