1935. gada 18. novembrī, jaunuzcelto Brīvības pieminekli atklājot, Valsts prezidents Alberts Kviesis iesaucās: "Novēlu tam tik ilgu mūžu, cik ilgi vien saule pār zemi spīdēs!" Protams, Brīvības piemineklis ir svarīgākais, lielākais un redzamākais latviešu tautas valstiskuma simbols, taču ir arī daudzi citi – mazāki, ne tik labi saredzami, bet tik un tā svarīgi. Un "Jurista Vārds", līdz astoņsimtajam numuram nobriedis, neapšaubāmi ir viens no šādiem simboliem. Tādēļ autors ar lielu prieku attiecina prezidenta Kvieša skaistos vēlējuma vārdus arī uz mūsu juridisko nedēļrakstu.

Lai tagad konsekventi izlasītu visus rakstus, kas ir publicēti šajos astoņsimt numuros, būtu nepieciešams pārāk ilgs laiks. Šā raksta autors – acīmredzot tāpat kā lasītāju absolūtais vairākums – mēdz lasīt tikai tās publikācijas, kuru temats viņu īpaši interesē. Un, tā kā cilvēka prāts pēc savas dabas tiecas visu kategorizēt, arī autoram reiz ienāca prātā doma kaut kā vispārēji klasificēt visus izlasītos rakstus – nē, ne jau pēc temata vai garuma (tas būtu pārāk banāli), bet, piemēram, pēc autora domāšanas un spriešanas veida jeb, teiksim tā, pēc intelektuālajām manierēm. Pastāv taču dažādi stili slēpošanā, paukošanā, kaklasaites mezgla siešanā u.tml., un tāpat ir dažādi stili juridiskajā domāšanā un juridisko publikāciju rakstīšanā. Otrais iespējamais klasifikācijas kritērijs varētu būt formālais autoru izteiksmes stils un saprotamība lasītājiem. Šeit īpaša uzmanība pievēršama samēram starp autora izteikto (t.i., dažādiem vārdiem, vārdkopām un teikumiem) un viņa reāli pateikto (t.i., konkrētajām atziņām, kas galu galā nonāk pie lasītāja).

Ja nu mēs gribam pamēģināt spert pirmos soļus šādas klasifikācijas virzienā, tad nav jēgas aprobežoties ar "Jurista Vārda" publikācijām. Nav taču tādas atsevišķas, stingri nodalītas profesijas – "tieslietu rakstnieks" vai "tieslietu publicists". Dažādu juridisko publikāciju autori ikdienā nodarbojas ar konkrētām, praktiskām lietām: iztiesā lietas; uztur publisko apsūdzību; aizstāv un pārstāv tiesā lietas dalībniekus; lasa studentiem lekcijas; sastāda starptautisko līgumu, privāto komerclīgumu un pašvaldību dokumentu projektus; konsultē iedzīvotājus tieslietu jautājumos; izvērtē preču zīmes; cīnās ar ceļu policijas patvaļu… bet daži pat sēž Saeimā un valdībā un pieņem likumus un noteikumus! Līdz ar to viss, ko autors tūlīt uzrakstīs, attiecas uz juristiem vispār un uz viņu profesionālo darbību kopumā. Turklāt šeit runa nav tikai par latviešu juristiem: pēc autora novērojumiem, viss turpmāk sacītais ir vienlīdz labi attiecināms uz jebkuru citu pasaules valsti.

Un vēl viena, pēdējā piebilde: cik šis apcerējums ir ņemams nopietni, to autors atstāj katra lasītāja personīgai izvērtēšanai.

I. Brūnaļa, Raibaļa un Aristotelis

Sāksim šo apcerējumu no tālienes. Vai jūs, mīļo lasītāj, esat redzējis slavenā renesanses dižgara Rafaēla fresku "Atēnu skola"? Ja nē, tad noteikti to aplūkojiet! Lai to izdarītu, jums nav jābrauc uz Romu un jāmēģina iekļūt Vatikāna Apustuliskajā pilī, kur šī freska atrodas; jūs varat tikpat labi sameklēt tās attēlu kādā ilustrētā mākslas grāmatā vai – vēl ātrāk un vieglāk – interneta plašumos.