1. Latvijas un citu valstu kolīziju normu salīdzinājums

Starptautisko privāttiesību doktrīnā ir atzīts, ka pārrobežu laulības noslēgšanai piemērojamo likumu nosaka tās valsts kolīziju normas, kurā laulība tiek noslēgta. Visbiežāk valstu kolīziju normās ir ietvertas atšķirīgas piesaistes attiecībā uz pārrobežu laulības noslēgšanas materiālajiem priekšnosacījumiem un formu.¹

Tradicionāli pārrobežu laulības noslēgšanas materiālajiem nosacījumiem ir piemērojams katras personas, kura dodas laulībā, personīgais likums, bet pārrobežu laulības noslēgšanas formai ir piemērojams laulības noslēgšanas vietas likums (lex loci celebrationis),² jo atbilstoši locus regit actum noteikumam katra valsts pati nosaka, kādā formā tās teritorijā drīkst noslēgt laulību.³

Ja nav ievērota tās valsts likumā noteiktā laulības noslēgšanas forma, kurā pārrobežu laulība tiek noslēgta, un līdz ar to laulība šajā valstī netiek atzīta, tā netiks atzīta arī citās valstīs, kaut arī tā atbilst, piemēram, pušu domicila valsts likuma prasībām attiecībā uz laulības noslēgšanas formu.⁴ Lai gan lielākajā daļā valstu ir atzīts, ka pārrobežu laulības noslēgšanas materiālajiem nosacījumiem ir piemērojams katra laulājamā personīgais likums, nav vienprātības par to, ko uzskatīt par personīgo likumu – domicila, pilsonības, reliģiskai grupai piemērojamo vai kādu citu likumu.⁵

Jāatzīmē, ka pat valstīs, kurās ar personīgo likumu saprot domicila valsts likumu, ir atšķirīga domicila definīcija. Saskaņā ar Latvijas Civillikuma 7. panta pirmo daļu personas domicils ir tajā vietā, kurā šī persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties.⁶ Latvijas tiesu praksē ir skaidrots, ka domicils ir vieta, kurā atrodas personas patiesā, pastāvīgā un fiksētā mājvieta, kurā šai personai ir nodoms atgriezties pēc jebkura prombūtnes laika,⁷ savukārt dzīvesvietas deklarēšana ir tikai administratīva darbība, tādēļ dzīvesvietas, kura deklarēta saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likumu, vienīgais mērķis ir nodrošināt, ka persona Latvijā šajā dzīvesvietā ir sasniedzama.⁸ Tas nozīmē, ka, lai noteiktu personas domicilu, saskaņā ar Civillikumu ir jākonstatē personas nodoms attiecīgajā vietā pastāvīgi dzīvot vai darboties, tādēļ personas deklarētā dzīvesvieta var atšķirties no personas domicila.

Turpretim Apvienotā Karaliste ir izšķīrusies par labu tādai domicila noteikšanas kārtībai, kas nosaka, ka strīdus gadījumā ir uzskatāms, ka ikvienai personai, kura Apvienotajā Karalistē ir uzturējusies ilgāk par trim mēnešiem, ir domicils šajā valstī.⁹ Savukārt citās valstīs, piemēram, Beļģijā, Francijā un Luksemburgā, domicils tiek pielīdzināts personas dzīvesvietai, kas nozīmē: lai atzītu, ka personas domicils ir attiecīgajā valstī, pietiek ar to, ka persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu šajā valstī.¹⁰

Svarīgi, lai citas valstis ārvalstī noslēgtu laulību atzītu. Pretējā gadījumā tiek noslēgta tā sauktā klibojošā laulība, kas rada tiesiskas sekas vienā valstī, bet nav spēkā citā valstī.