Rakstā autors¹ ne tikai apskatījis mediācijas tiesību institūta ietvaru, bet arī norādījis uz tā netradicionālo lietojumu, iezīmējot jēdziena "politiskā mediācija" satura iespējas. Papildus norādāms, ka raksta saturs ir ierakstīts un ir pieejams lejupielādei mp3 formātā,² lai būtu iespējams raksta saturu uztvert ne tikai lasot, bet arī klausoties.

1. Definīcija un mediācija

Neraugoties uz mediācijas saukšanu arī par vidutājību vai ārpustiesas konflikta risināšanas starpniecību, norādāms, ka jēdziens "mediācija" tomēr latviešu valodā varētu būt piemērotākais, lai veiktu jēdziena piesaisti starptautiski lietotam mediācijas jēdzienam.³ Ievērojot to, ka mediācijas jēdziens var tikt lietots ne tikai domstarpību risināšanai, bet arī, piemēram, angļu valodā cilvēku, sociālās un kulturālās ietekmes dinamikas veidošanai un analīzei,⁴ kā arī statistisko un tehnoloģisko aprēķinu veidošanai,⁵ autors vēlas apgalvot, ka par mediācijas pamatpazīmi plašākā izpratnē varētu uzskatīt dažādu spēku un vērtību savstarpējās mijiedarbības samērošanu ar ārpusstāvošu komunikācijas ceļu palīdzību.

Savukārt konfliktu risināšanā par mediāciju var uzskatīt brīvprātīgu konflikta risināšanas procesu, izmantojot mediatora starpniecību un atrunātu kārtību, lai panāktu uz katra konflikta dalībnieka interesēm vērstu vienošanos.⁶ Tādējādi mediācijā priekšroka nav trešās puses līdzdalības nosacījumiem, bet gan konflikta dalībnieku efektīvai komunikācijai.

Mediācija nav uzskatāma par procesu, kurā jānoskaidro patiesība un taisnīgums, lai varētu vienoties, proti, neskatoties uz to, kam tiesiski būtu pamatotāki argumenti, konflikta dalībniekiem mediācijā ir iespēja gūt savstarpēju izpratni par izdevīgu rezultātu domstarpību risināšanai, t.sk. tam, kura argumenti nav pamatojami ar normatīvajos aktos noteikto. Tas ir fundamentāli atšķirīgs priekšstats par konflikta risinājumu, kas sākotnēji var šķist nepieņemams mūsdienu konfliktu risināšanas kultūrā. Tomēr norādāms, ka mūsdienu konfliktu un tiesību aizskārumu institucionālā risināšanas kultūra, salīdzinot vēsturiski, arī uzskatāma par jaunievedumu, piemēram, iepretim t.s. Taliona principam jeb "aci pret aci, zobu pret zobu".⁷ Līdz ar to pieņemams, ka domstarpību un tiesību aizskārumu risināšanas kultūrā neierastais nenozīmē neizmantojamo, bet gan iespēju pakāpeniskai tiesību sistēmas attīstībai.

Uzskatāms, ka mediācijas būtības izskaidrojumam visbiežāk izmantotais piemērs ir gadījums, kurā puses strīdas par viena apelsīna izmantošanu, proti, pušu pozīcijas ir identiskas, jo abas puses vēlas iegūt vienīgo apelsīnu. Savukārt, kad tiek noskaidroti nolūki, top skaidrs, ka pusēm ir atšķirīgi iemesli – izmantot augli un izmantot mizu.⁸ Neskatoties uz piemēra šķietamo primitīvismu, norādāms, ka domstarpībās tas, ko konflikta dalībnieks sākotnēji norāda, var nebūt tas, kas patiesi interesē, un atšķirības var būt saskatāmas niansēs, piemēram, konflikta dalībnieku nolūkos. Minētais piemērs arī apliecina, ka vairums Latvijas iedzīvotāju ikdienišķu domstarpību risināšanā varētu būt saskārušies ar praktiskās mediācijas izpausmēm.

Kaut arī izlīguma tiesību institūta būtībā var būt saskatāmas līdzības ar mediāciju, jānorāda, ka izlīgums vismaz privāttiesībās uzskatāms par līgumu, kas izbeidz nenoteiktību, precizējot sākotnējo saistību, piemēram, gadījumos, kad kreditors atsakās no sākotnējā prasījuma un iegūst jaunu prasījumu, ko parādnieks apņemas izpildīt.