Laikā, kad šķīrējtiesu tiesiskajam regulējumam Latvijā tiek veltīta pastiprināta uzmanība, vispārējās jurisdikcijas tiesu un šķīrējtiesu attiecību uzlabošana ir viena no galvenajām prioritātēm arī Eiropas Savienības (ES) līmenī. To spilgti apliecina plaši piemērotā un "par vienu no visveiksmīgākajiem Eiropas Kopienas likumdošanas aktiem"¹ atzītā Briseles I regula.² Lai neradītu kompetenču pārklāšanos, Briseles I regulas nosacījumus piemēro tikai attiecībā uz vispārējo jurisdikciju tiesu spriedumiem, savukārt šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi regulē 1958. gada Ņujorkas konvencija.³ Tas tika panākts pavisam vienkārši: nosakot, ka Briseles I regula neattiecas un netiek piemērota attiecībā uz šķīrējtiesām (t.s. šķīrējtiesas izņēmums).⁴ Tomēr laika gaitā šis lakoniskais nosacījums ir sagādājis vairāk neskaidrību nekā atbilžu. Tiesiskās nenoteiktības kulminācija tika piedzīvota Eiropas Savienības Tiesas (EST) bēdīgi slavenās West Tankers lietas⁵ rezultātā, EST plaši interpretējot Briseles I regulas materiāltiesisko piemērošanas jomu un pieļaujot paralēlu tiesu un šķīrējtiesu procesu iespējamību ES tiesiskajā telpā. Lai to vērstu par labu, gaidāmā Briseles I bis regula⁶ ievieš noteiktus uzlabojumus attiecībā uz minēto šķīrējtiesas izņēmumu.

I. Briseles režīms un Ņujorkas konvencija

Jurisdikcijas noteikšanu, kā arī civillietu un komerclietu nolēmumu atzīšanu un izpildi Eiropas Savienībā regulē tā dēvētais Briseles režīms, kas sevī ietver trīs savstarpēji saistītus juridiskos instrumentus – 1968. gada Briseles konvenciju,⁷ 1988. gada Lugāno konvenciju⁸ un jau minēto Briseles I regulu.

Savukārt šķīrējtiesu līgumu un nolēmumu atzīšanu un izpildi regulē 1958. gada Ņujorkas konvencija, kas, pateicoties tās veiksmīgajai darbībai un ievērojamajam valstu skaitam, kuras to ir parakstījušas un ratificējušas,⁹ ir atzīta par, iespējams, visefektīvāko starptautisko tiesību instrumentu visā komerctiesību vēsturē.¹⁰

Lai nodrošinātu ārvalsts šķīrējtiesu nolēmumu un vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumu efektīvāku izpildes un atzīšanas procesu, jau sākotnēji bija jānosaka stingra robeža starp Ņujorkas konvenciju un Briseles režīmu. Kad 1968. gada Briseles konvencija stājās spēkā, šķīrējtiesu nolēmumiem tā netika piemērota. Arī pārējos Briseles režīma instrumentos šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanai un izpildei nav atradusies vieta. Tomēr šķietami vienkāršā un lakoniskā šķīrējtiesu nolēmumu nepiemērošana Briseles režīma ietvaros ir rezultējusies ar juridisku nenoteiktību gan ES likumdevējam, gan EST, interpretējot Briseles režīma nosacījumus.

Ja vispārējās jurisdikcijas tiesu iesaiste šķīrējtiesas procesā nebūtu nepieciešama, Briseles režīma normu interpretācija nebūtu tik problemātiska. Tomēr, ja vispārējās jurisdikcijas tiesas var iztikt bez šķīrējtiesu iesaistes, to pašu nevar teikt par šķīrējtiesām.¹¹ Šķīrējtiesu lēmumiem un nolēmumiem nav koercitīva spēka, tāpēc šķīrējtiesas process nevar tikt pilnībā nošķirts no vispārējās jurisdikcijas tiesu iesaistes. Tā nepieciešama, piemēram, šķīrējtiesas līguma spēkā esamības noteikšanai, šķīrējtiesas jurisdikcijas noteikšanai, šķīrējtiesnešu apstiprināšanai vai noraidīšanai, pagaidu un nodrošināšanas pasākumu garantēšanai, šķīrējtiesas nolēmuma apstrīdēšanai, šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanai un izpildei u.c. gadījumos.

Vai Briseles režīmā ietvertais šķīrējtiesas izņēmums tiek piemērots, ja vispārējās jurisdikcijas tiesas lemj par kādu no iepriekš minētajiem jautājumiem? Lakoniskais likuma teksts ir pārāk "nabadzīgs", lai atbildētu uz šo jautājumu, tāpēc jāveic šķīrējtiesas izņēmuma analīze un attiecīgo EST lietu kopsavilkums.

II. Šķīrējtiesas izņēmums Briseles režīmā

Briseles I regula netiek piemērota šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanai un izpildei ES.¹² Kaut arī tās priekšteces – Briseles konvencijas travaux préparatoires nesaturēja atsevišķu norādi vai iemeslus, kāpēc šķīrējtiesu nolēmumiem konvencija netiks piemērota, atbilde tika dota 1979. gada Pola Ženāra (Paul Jenard) sagatavotajā ziņojumā par Briseles konvenciju, kas kā galveno iemeslu tam minēja Ņujorkas konvencijas veiksmīgo darbību.¹³

Pirmās domstarpības saistībā ar šķīrējtiesas izņēmuma interpretāciju radās 1973. gadā, kad Eiropas Ekonomikas Kopienai (EEK) pievienojās Lielbritānija, uzstājot, ka šķīrējtiesas izņēmumu vajadzētu interpretēt plaši, t.i., piemērot visiem strīdiem, kurus puses izvēlējušās nodot šķīrējtiesai, tai skaitā ar šķīrējtiesas procesu saistītus sekundārus strīdus.¹⁴ Savukārt pārējās dalībvalstis aizstāvēja viedokli, ka šķīrējtiesas izņēmums interpretējams šauri, t.i., to vajadzētu piemērot tikai tiem vispārējās jurisdikcijas tiesu procesiem, kas ir tieši saistīti ar šķīrējtiesas procesu.