Arī praksē nereti nākas saskarties ar detālplānojuma izstrādes nepieciešamību kā pamatu, kāpēc izdotā būvatļauja atzīta par prettiesisku un gala rezultātā atcelta. Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir publicējusi tiesu prakses apkopojumu teritorijas plānošanas, būvniecības un vides lietās laika posmā no 2008. gada līdz 2012. gadam.³ Neliela daļa no tā veltīta arī detālplānojuma jautājumiem. Tomēr joprojām aktuāls ir jautājums: kāpēc detālplānojuma normatīvais regulējums sagādā galvassāpes ne tikai juristiem, bet arī nekustamā īpašuma jomas dalībniekiem?

Praksē detālplānojuma izstrāde nenoliedzami paildzina būvniecības procesu, jo detālplānojuma izstrāde parasti ilgst vismaz sešus līdz astoņus mēnešus. Tāpat attīstītājam jārēķinās ar pietiekami būtiskām izmaksām (parasti detālplānojuma izstrāde izmaksā vismaz 10 000 eiro, bet summa var arī būtiski palielināties atkarībā no teritorijas apmēra un detālplānojuma sarežģītības). Tādēļ ir būtiski noskaidrot detālplānojuma būtību, t.i., kādos gadījumos to nepieciešams izstrādāt, it īpaši ņemot vērā, ka tā regulējums ir mainījies salīdzinoši bieži,⁴ tādējādi nereti radot apjukumu gan tiesību normu piemērotājos (pašvaldību būvvaldēs), gan adresātos (īpašumu attīstītājos).

Īss ieskats detālplānojuma normatīvā regulējuma vēsturiskajā attīstībā

Kā jau minēts, pēdējo gadu laikā normatīvais regulējums attiecībā uz detālplānojumu ir mainīts vairākas reizes. Ir mainīti gan nosacījumi, kuriem iestājoties detālplānojums ir izstrādājams, gan paša detālplānojuma tiesiskais statuss. Attiecīgi ir mainījusies arī detālplānojuma apstrīdēšanas kārtība. Lai pareizi izprastu detālplānojuma jēdzienu, kāds tas ir pašreiz, ir būtiski apskatīt detālplānojuma jēdziena evolūciju normatīvā regulējuma izmaiņu gaismā.

Ministru kabineta 2000. gada 5. decembra noteikumi Nr. 423 "Noteikumi par teritorijas plānojumiem" noteica, ka "detālais plānojums ir vietējās pašvaldības teritorijas daļas plānojums, kuru apstiprina kā pašvaldības saistošos noteikumus un kurā tiek precizēti un detalizēti pašvaldības teritorijas plānojuma priekšlikumi un prasības, kā arī teritorijas robežas, kurās šīs prasības ir spēkā".⁵ Turpmāk detālplānojuma legāldefinīcija tika noteikta arī likuma līmenī – 2002. gada 22. maija Teritorijas plānošanas likums (turpmāk – Plānošanas likums) noteica, ka "detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, to izstrādā vietējās pašvaldības domes lēmumā noteiktai teritorijai un apstiprina pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā, ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu".⁶ Kā redzams, abas definīcijas būtiski neatšķiras – detālplānojums faktiski tika noteikts kā "teritorijas plānojuma detalizētāka versija" attiecīgai pašvaldības teritorijas daļai. Arī uz Plānošanas likuma pamata izdotajos noteikumos⁷ atrodamā detālplānojuma definīcija pēc būtības noteica to pašu.

Detālplānojums, tāpat kā teritorijas plānojums, tobrīd bija jāapstiprina pašvaldības saistošo noteikumu (t.i., normatīvā akta) veidā, turklāt līdz 2004. gada 19. augustam detālplānojumu varēja izstrādāt kā teritorijas plānojuma grozījumus. Attiecīgi radās jautājumi par detālplānojuma "atkarību" no teritorijas plānojuma, ņemot vērā, ka abi faktiski bija vienāda spēka normatīvie akti. Jāpiekrīt Dr.iur. Gintas Sniedzītes secinājumam, ka detālplānojuma un teritorijas plānojuma saturiskie kritēriji noteica abu plānošanas dokumentu savstarpējo pakārtotību un ka detālplānojums pret vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu bija saturiski konkrētāks plānošanas dokuments.