Ievads

2009. gada pavasarī tīmeklī uz īsu brīdi parādījās visnotaļ kuriozs intervijas fragments ar kādu toreizējo Krievijas milicijas ģenerāli. Viņš saistībā ar skaļu rezonansi ieguvušu slepkavības lietu kādā Krievijas reģionu vietējā televīzijā atzina: "Šī lieta mums ir ļoti principiāla, un tāpēc es varu sabiedrībai apsolīt, ka šoreiz tiks notverts un notiesāts īstais vainīgais."

Tādējādi augstā ranga milicijas amatpersonas zemapziņas dzīles atklāja visiem to, ko viņš patiesībā tobrīd domāja vai, pareizāk sakot, zināja. Proti, ka reizēm "skaļās lietās", lai nomierinātu sabiedrību un vēl augstāk stāvošu priekšniecību, tiek praktizēts vecumvecais paņēmiens – piekārt jeb piešūt epizodi personai, kurai, kā saka, pakaļ neviens neraudās. Taču šoreiz jūtu uzplūdos augstais priekšnieks bija nolēmis būt principiāls un notvert īsto vaininieku. Drīz pēc tam šī intervija no tīmekļa pazuda.

Šādu metožu lietošana postpadomju tiesību telpā diemžēl nav retums. Piemēram, 2012. gadā Ukrainā notvertais sērijveida slepkava maniaks Sergejs Tkačs bija atzinies daudzskaitlīgos noziegumos, par kuru izdarīšanu jau iepriekš bija notiesāti daudzi citi nevainīgi cilvēki.¹ Šajos gadījumos pierādījumi ar spīdzināšanas palīdzību bija "izsisti" vai arī safabricēti citādi.

Latvijā skaļākais precedents gan bijis vēl padomju laikos – maniaka Staņislava Rogaļova lietā tā dēvētajā Aizkraukles epizodē (Marutas Začas slepkavība 1981. gada 27. augustā) pie kriminālatbildības tika sauktas un notiesātas nevainīgas personas. Vienai no tām tika piespriests nāvessods, kas vienīgi laimīgas sagadīšanās dēļ (S. Rogaļova savlaicīgā atzīšanās) netika izpildīts.²

Tamlīdzīgi gadījumi ļauj izdarīt pašsaprotamu secinājumu – demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesību piemērošanas praksei ir jābūt tādai, kas ne tikai pilnībā izslēdz pierādījumu falsifikācijas īstenošanu jebkādā no tās veidiem, bet arī padara par pierādīšanā nepieļaujamām un neizmantojamām pat tādas ziņas par faktiem, kuru iegūšanas procesā nav izslēdzama to tīša vai netīša sagrozīšana. Protams, ka nepietiek to vienīgi apgalvot. Jābūt arī sasniegtam zināmam saprātīgu šaubu slieksnim vai arī šādas saprātīgas šaubas nav izslēdzamas. Šādos – saprātīgu šaubu gadījumos – pieteikumam par pierādījumu viltojumu obligāti būtu jāseko tieši valsts apsūdzības pienākumam pierādīt pretējo, proti, ka pierādījumi ir iegūti likumīgi.³

Nevar būt pat strīda par to, ka jābūt izslēgtām jebkādas manipulācijas iespējām ar jebkuras ekspertīzes rezultātiem. Turklāt šai izslēdzamībai jābūt reāli pārbaudāmai.