Mūsu saruna notiek policijas profesionālo svētku, ko atzīmē 5. decembrī, gaidās un Zolitūdes traģēdijas atceres pirmajā gadadienā. Ar kādām sajūtām šogad Valsts policijas vadība sagaida Policijas dienu?

Pirms vairākiem gadiem, raksturojot situāciju Valsts policijā, varēja sacīt, ka ejam cauri ellei, jo kopš 2009. gada, kad visapkārt plosījās dižķibele, manuprāt, tieši mēs izjutām vislielāko triecienu, sāpi un zaudējumus – bija jāšķiras ne vien no krietnas atalgojuma daļas, bet arī no ļoti daudziem kolēģiem. Arī es stājos šajā amatā laikā, kad viss bija sabrucis un bija jāceļ atkal augšā, taču vienlaikus ar to bija jāsadzīvo, tas viss bija jāsaprot.

Savukārt, ja runājam par šo gadu, iepriekš minētā kontekstā var sacīt, ka gaisma tuneļa galā jau ir saskatāma un uz to virzāmies. Mums ir skaidrs plāns, kā šo gaismu sasniegt, taču jautājums, vai plānotais piepildīsies. Ja mūsu iecerētais īstenosies, tad gan Valsts policijas attīstība ir neizbēgama.

Atskatoties uz aizvadīto gadu, no vienas puses, kopumā to noteikti varētu raksturot kā sarežģītu. Traģiskie notikumi Zolitūdē ļoti tieši skāra arī policiju, pieprasot no tās citādu rīcību un kompetenci izmeklēt tādu lietu, kāda līdz šim nav pieredzēta. No otras puses, šogad bijušas arī pozitīvas iezīmes, un noteikti vēlos pateikties kolēģiem, kuri bija ar mums un nāca klāt, jo beidzot esam sasnieguši to līmeni, kad darbu Valsts policijā atstāj mazāk cilvēku nekā pienāk klāt.

Visi šie pēdējie gadi mums ir saistīti tikai ar lieliem izaicinājumiem, un labi, ja mēs tos zinām, varam prognozēt. Diemžēl nereti par tiem uzzinām, tikai sastopoties aci pret aci, kā tas bija, piemēram, situācijā ar Zolitūdes traģēdiju – veikala ēkas sabrukšanu.