I. Priekšlīguma jēdziens

Ievads. Kā noteikts Civillikuma (turpmāk – CL) 1541. pantā, "priekšlīgums, kura mērķis ir nākoša līguma noslēgšana, ir spēkā, tiklīdz ar to nodibinātas līguma būtiskās sastāvdaļas".¹ Šajā normā pirmām kārtām izcelts priekšlīguma mērķis – cita līguma noslēgšana nākotnē. Tāpēc juridiskajā literatūrā un LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk – Senāts) praksē priekšlīgums tiek definēts kā "pušu vienošanās par nākotnē slēdzamu citu līgumu"² jeb kā "līgums par cita līguma noslēgšanu nākotnē".³

Jau romiešu tiesībās priekšlīgums (pactum de contrahendo) tika atzīts par īstu un saistošu līgumu, ar kuru tiek uzņemta saistība noslēgt nākotnē citu līgumu ar iepriekš noteiktu saturu,⁴ kā rezultātā priekšlīgums ir vērsts uz otra līguma noslēgšanu un priekšlīguma izpilde izpaužas kā šī otra līguma noslēgšana.⁵

Jēdziens. No jēdzieniskā viedokļa priekšlīgums ir saistībtiesisks līgums, ar kuru viena vai abas puses uzņemas saistību noslēgt citu saistībtiesisku līgumu jeb t.s. galveno līgumu (piem., pirkuma, nomas vai uzņēmuma līgumu).⁶ Parasti šādas saistības uzņemšanās ir savstarpēja, kā rezultātā abas priekšlīguma puses uzņemas savstarpēju pienākumu – iestājoties zināmiem priekšnoteikumiem vai noteiktā laikā – noslēgt galveno līgumu, vienlaikus iegūstot savstarpējas tiesības prasīt minētā līguma noslēgšanu. Taču priekšlīgums var būt konstruēts arī tādējādi, ka tikai viena puse uzņemas saistību pēc otras puses pieprasījuma noslēgt galveno līgumu, savukārt otra puse šādu saistību neuzņemas.⁷ Kā vienā, tā otrā gadījumā priekšlīguma noslēgšanas rezultātā līgumiski tiek ierobežota saistītās puses līgumslēgšanas brīvība, jo tiesīgā puse iegūst tiesību prasīt, lai saistītā puse pieņemtu (akceptētu) atbilstoši priekšlīgumam izdarīto tiesīgās puses priekšlikumu noslēgt galveno līgumu.⁸

Priekšlīgums par labu trešajai personai. Parasti priekšlīguma puses vienojas, ka arī galvenais līgums ir slēdzams starp tām pašām pusēm. Taču, noslēdzot priekšlīgumu, viena puse var uzņemties saistību noslēgt galveno līgumu ar priekšlīgumā noteikto vai otras puses vēlāk norādīto trešo personu. Šāds līgums kvalificējams kā priekšlīgums par labu trešajai personai (sk. CL 1520. p.).⁹ Kolīdz trešā persona ir pievienojusies priekšlīgumam (piem., izdarot attiecīgu paziņojumu, kas adresēts saistītajai pusei, vai, piem., ceļot pret viņu prasību tiesā par priekšlīguma izpildi),¹⁰ no priekšlīguma izrietošās trešās personas prasījuma tiesības pret saistīto pusi kļūst patstāvīgas (sk. CL 1521. p.).¹¹

Kā atzīts Senāta praksē, ja nekustamā īpašuma pirkuma priekšlīgumā kā pircējs uzstājas tāda persona, kura saskaņā ar likumu nav tiesīga iegūt savā īpašumā šo nekustamo īpašumu,¹² taču viņa saskaņā ar priekšlīgumu ir tiesīga norādīt citu personu, ar kuru slēdzams galvenais līgums un uz kuru neattiecas likumā paredzētais nekustamā īpašuma iegūšanas ierobežojums vai aizliegums, šāds priekšlīgums ir spēkā un nav uzskatāms par noslēgtu pretēji minētajam likumam.¹³

II. Priekšlīguma spēkā esamības priekšnoteikumi

Pušu vienošanās saturs. Atbilstoši Civillikuma 1541. pantam priekšlīguma spēkā esamībai nepieciešama ne tikai 1) vienošanās, ar kuru viena vai abas puses uzņemas saistību noslēgt galveno līgumu (jo priekšlīguma "mērķis ir nākoša līguma noslēgšana"), bet arī 2) vienošanās par nākotnē slēdzamā galvenā līguma būtiskajām sastāvdaļām (jo priekšlīgums "ir spēkā, tiklīdz ar to nodibinātas līguma būtiskās sastāvdaļas").

No vienas puses, priekšlīgumam nebūtu izvirzāmas tādas pašas saturiskās noteiktības prasības, kādas attiecas uz galīgi noslēgtu galveno līgumu,¹⁴ jo priekšlīguma mērķis ir cita (galvenā) līguma noslēgšana nākotnē. Tajā pašā laikā, no otras puses, priekšlīguma saturam jābūt tik pilnīgam, lai nākotnē slēdzamā galvenā līguma būtiskās sastāvdaļas būtu pietiekami noteiktas vai vismaz nosakāmas (sk. Civillikuma 1533. p. 1. d.).¹⁵ Tā, piem., pirkuma priekšlīgums var būt spēkā bez pušu vienošanās par noteiktu pirkuma maksu, ja puses ir vienojušās par pirkuma maksas kalkulācijas veidu un paņēmienu, turklāt priekšlīgumā ir paredzēti šīs kalkulācijas elementi.¹⁶ Citiem vārdiem, pušu starpā jāpanāk tāda vienošanās, lai strīda gadījumā tiesa, pamatojoties uz priekšlīguma noteikumiem un visiem lietas apstākļiem (t.sk. pamatojoties uz tādiem apstākļiem, kas iestājušies vēlāk), faktiski varētu konstatēt un noteikt galvenā līguma saturu.¹⁷ Minētais attiecas ne tikai uz galvenā līguma t.s. objektīvi būtiskajām sastāvdaļām (sk. CL 1470. p.), kuras raksturo attiecīgā līguma veidu un bez kurām šāds līgums nav iespējams (piem., pirkuma priekšmets un maksa pirkuma līgumā, sk. CL 2004. p.), bet arī uz t.s. subjektīvi būtiskajām sastāvdaļām jeb tādiem līguma blakus noteikumiem, kurus viena vai abas puses uzskata par nepieciešamiem ietvert galvenajā līgumā.¹⁸

Nešaubīgs pierādījums tam, ka priekšlīgums nav uzskatāms par galīgi noslēgtu, ir viena vai abu līdzēju atruna, ar ko "viņi tieši paturējuši sev tiesību vēl norunāt par zināmiem blakus noteikumiem" (sk. CL 1534. p. 1. teik.). Šajā gadījumā ir runa par t.s. iepriekšējo apspriedi un, kaut arī šādas apspriedes mērķis ir līguma noslēgšana nākotnē, to nevar uzskatīt par priekšlīgumu CL 1541. panta izpratnē. Savukārt gadījumā, kad līdzēji, kuri vienojušies par galvenā līguma būtiskajām sastāvdaļām, nav tieši paturējuši sev tiesību vēl vienoties par zināmiem galvenā līguma blakus noteikumiem, priekšlīgums uzskatāms par galīgi noslēgtu, ja vien no tā nav redzams pretējs nodoms (tā, piem., šāds pretējs nodoms ir konstatējams tad, ja līdzēji ir veduši sarunas par kādu galvenā līguma blakus noteikumu, taču nav panākuši galīgu vienošanos). Taču pat šādā gadījumā – un tas jo īpaši attiecas uz priekšlīgumu – galvenā līguma dabiskās sastāvdaļas nodibināmas atbilstoši attiecīgajiem likuma noteikumiem, bet nejaušās sastāvdaļas – pēc tiesas ieskata (sk. CL 1534. p. 2. teik.).¹⁹

Tā, piem., kādā lietā apelācijas instances tiesa konstatēja, ka priekšlīgumā puses ir vienojušās par nākotnē slēdzamā nekustamā īpašuma pirkuma līguma būtiskajām sastāvdaļām – pirkuma priekšmetu un maksu, kā arī apstiprinājušas, ka pušu starpā ir saskaņots priekšlīgumam pievienotā pirkuma līguma teksts. Vienlaikus priekšlīgumā izdarīta atruna, ka atsevišķi dati un noteikumi, kas nav būtiski un kurus nav iespējams noteikt šī līguma parakstīšanas brīdī, tiks noteikti, parakstot pirkuma līgumu, bet tālākas būtiskas izmaiņas tajos var tikt izdarītas, tikai abpusēji vienojoties.

Novērtējot lietas apstākļus, tiesa secināja, ka priekšlīgumā nav norādīti būtiski pirkuma līguma noteikumi, par kuriem puses nav vienojušās un no kuru pastāvēšanas būtu atkarīga nākotnē slēdzamā pirkuma līguma spēkā esamība. Proti, puses ir vienojušās par nākotnē slēdzamā pirkuma līguma būtiskiem noteikumiem, pieļaujot iespēju līguma parakstīšanas brīdī un arī vēlāk vienoties par kādiem citiem nebūtiskiem vai arī būtiskiem noteikumiem, taču no šādu noteikumu pastāvēšanas nav padarīta atkarīga pirkuma līguma spēkā esamība.