1. Tiesību socioloģijas pamatakmens – klasiskie domātāji

1.1. Par likumu lomu klasisko sociologu darbos (Markss, Dirkems un Vēbers)

Neapšaubāmi, visu laiku visietekmīgākais domātājs, ko pieskaitām pie klasiskās socioloģijas, ir Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883). XIX gadsimta Anglijas notikumu kontekstā, kad rūpniecības straujā attīstība bija izraisījusi plašu lētā darbaspēka piesaistīšanu, daudzos gadījumos strādniekus burtiski mērdējot badā, Markss paziņoja, ka tiesības pārstāv tikai ražotāju intereses un apspiež tos, kas nav pie varas. Markss balstās uz ideju, ka vēsturiskās attīstības pamatā ir ražošanas līdzekļu jeb tehnoloģiju izmaiņas, kas rada ekonomiskās izmaiņas (vēsturiskais materiālisms), ko var ilustrēt kā būvi (bāzi). Savukārt tiesības, kas atspoguļo ekonomiskās vajadzības, veido virsbūvi. Marksa pieeju tiesībām tiesību socioloģijā apzīmē kā konflikta teoriju par tiesībām, jo tiesības atbalsta sociālo konfliktu, īpaši šķiru konfliktu.

Franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim, 1858–1917) tiesības uztvēra citādi nekā Markss. Dirkemam tiesības kalpoja funkcionāli: sociālās vienotības (solidaritātes) nodrošināšanai kā morāls fenomens (nevis tikai kā piespiedu līdzeklis). Tādējādi var apgalvot, ka Dirkema nostāja pret moderno valsti un tiesībām bija pozitīva, viņš uzskatīja, ka tiesības spēj risināt sabiedrības problēmas, paredzot valstij un tiesībām arvien pieaugošu lomu ekonomikas un sociālo procesu regulēšanā. Dirkems norādījis, ka tiesības neregulē visas dzīves jomas, pārējo atstājot sabiedrības tradīciju un morālo normu ietekmē, kas izpaužas kā "sociālie fakti".⁴ Zinātnieks radīja jaunu modeli, kurā skaidroja vēsturisko sabiedrības attīstības gaitu, vadoties no sabiedriskās apziņas un soda funkcijas lomas sabiedrībā ("mehāniskā" (vienkāršā sabiedrība) un "organiskā" (sarežģīta industrializēta sabiedrība) solidaritāte). Dirkems asociējis modernās Eiropas sabiedrības ar noteiktu vērtību sistēmu, kurās pastāv izteikts individuālisms jeb "indivīda kults".⁵ Dirkema pētniecība par individuālisma radītajām problēmām (neoliberālisma postulētās indivīda brīvības) ir būtiska arī mūsdienu tiesību socioloģijā (piemēram, tā dēvētās patērētāju sabiedrības fenomens, plastisko operāciju izplatība, kā arī tiesājošās sabiedrības attīstība).

Vācu jurists un sociologs Maksis Vēbers (Karl Emil Maximilian Weber, 1864–1920) bija pirmais teorētiķis, kurš vispusīgi pētīja socioloģisko pieeju tiesībām. Vēbers iestājās pret Marksa ekonomisko determinismu, tā vietā norādot, ka moderno valsti radīja arī politiskās sistēmas, tiesību sistēmas un reliģijas maiņa.⁶ Vēberam sociālās izmaiņas rietumu sabiedrībās nozīmēja arvien pieaugošu racionalizāciju, kas noved pie birokrātijas dominances, virzot tiesības no saturiski racionālām uz formāli racionālām.