Aplokšņu algu maksātāju apkarošana joprojām ir Latvijas valdības prioritāte.¹ Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) cīnās ar aplokšņu algu maksātājiem, veicot nozaru pārbaudes, piemēram, zobārstniecībā,² autoservisos³ un citur.⁴ Cīņas ietvaros arī atgriezās pie ierosinājuma nepieļaut aplokšņu algu maksātājiem saņemt valsts pasūtījumus.

Likumdevējs šo ierosinājumu atbalstīja vēl 2010. gadā, papildinot Publisko iepirkumu likuma (turpmāk – PIL) 39. panta pirmo daļu ar 6. punktu (turpmāk – Atceltā norma). Tas paredzēja automātiski izslēgt no dalības iepirkumā tos pretendentus vai kandidātus, kuru darbinieki saņēma mazāk nekā 70% no vidējās algas nozarē.⁵

Satversmes tiesa šo normu 2011. gada nogalē⁶ atzina par neatbilstošu Satversmes 91. pantam. Tā konstatēja atšķirīgu attieksmi pret pretendentiem, kuru darbinieku alga ir mazāka par 70% no vidējās algas nozarē, un tiem, kuru darbinieku alga ir lielāka. Turklāt apstrīdētā norma paredzēja izslēgt pretendentus no dalības iepirkumā, neļaujot tiem pierādīt nodokļu samaksu.

Saeima 2014. gada 2. oktobrī papildināja PIL 48. pantu (turpmāk – Grozījumi), dodot pasūtītājiem iespēju atzīt piedāvājumu par nepamatoti lētu un izslēgt pretendentu no tālākas dalības iepirkumā, ja kaut viens tā vai apakšuzņēmēju darbinieks saņem mazāk nekā 80% no profesijas vidējās stundas likmes un VID tam neredz attaisnojumu. Pasūtītājam būs pienākums pārbaudīt ikviena piedāvājuma cenas pamatotību.⁷

VID paziņojums presei par šiem grozījumiem vēstīja, ka jaunā norma neļaus aplokšņu algu maksātājiem saņemt valsts naudu. VID neminēja Satversmes tiesas 2011. gada spriedumu (turpmāk – Spriedums) ne preses paziņojumā, ne Grozījumu anotācijā. Iestāde vien atzīmēja, ka Atceltā norma zaudējusi spēku.⁸

Pēc autores domām, Grozījumi līdzinās Atceltajai normai un ir pamats tos apstrīdēt Satversmes tiesā.