Kāpēc to nedarīt, ja pasaule ir pilna ar lētticīgiem ļautiņiem, kuri par simbolisku samaksu ir gatavi vai nu kādā bankā noslēgt līgumu par attālinātas bankas lietošanu, vai uz paplātes atdot svešai personai savus personas datus, bankas kodu kartes, kontu numurus un citus identifikatorus par kaut kāda "brīnumaina" pakalpojuma solījumu. Parasti tie ir piedāvājumi lēti noformēt kredītu, apsolījums pieņemt darbā kāda vadošā amatā u.c. Kā norāda K. Balodis savā rakstā "Rīgas Hārlema", visvairāk direktoru vienkopus var sastapt Maskavas ielā 208 – Rīgas patversmē.¹ Tas uzskatāmi raksturo ātro kredītu izkrāpšanas dinamiku. Turklāt dīvaini ir tas, ka neviens no šiem ātro kredītu pakalpojumu sniedzējiem nav izrādījis iniciatīvu, lai tiktu atzīts par cietušo kriminālprocesā. Tagad pietiks lirikas un pāriesim pie lietas būtības, jo pētījuma uzdevums ir izvērtēt šo darbību juridiskos aspektus.

Tipiska situācija: lieta Nr. 11096084013/ KA 07-710-14/5. Pirmā darbība: N.M. vienojās ar P.C., ka to pieņems darbā. Lai to izdarītu, P.C. bija jāatver norēķinu konts bankā un jāpieslēdz interneta banka darba algas saņemšanai. P.C., kas to arī izdarīja un pieslēdza attālinātās bankas pakalpojumu, saņēma lietotāja vārdu, paroli un kodu karti. N.M., par ieganstu minot nepieciešamību izmantot P.C. datus, lai to noformētu darbā kā nodokļu maksātāju, protams, datus piesavinājās. Otrā darbība: N.M., nelikumīgi izmantojot iegūtos datus, P.C. vārdā iesniedz kredīta pieprasījumus ikdienā plaši reklamētajām ātro kredītu kompānijām, uzticībai no P.C. konta pārskaita vienu centu vai santīmu un attiecīgais komersants P.C. kontā ieskaita kredītu. Trešā darbība: saņemto kredītu N.C. nelikumīgi pārskaita uz savu vai savu paziņu kontu, pēc tam to izlietojot savām vajadzībām.

Šo ideāli tipisko situāciju ņemšu arī par pamatu tālākā situācijas analīzē. Protams, ka atkarībā no lietas apstākļiem situācijas var atšķirties, tomēr visu apsūdzību pamatā ir iepriekš aprakstītās darbības. Dīvaini ir tas, ka pie daudzmaz līdzīgiem apstākļiem tiesas atšķirīgi vērtē šādus nodarījumus. Dažas tiesas šādas darbības tiesā pēc Krimināllikuma (turpmāk tekstā – KL) 193. panta, savukārt citas – pēc KL 193.¹ panta, turklāt nereti atšķiras arī piemērotās pantu daļas. Krimināllikuma 193. pants paredz kriminālatbildību par nelikumīgām darbībām ar maksāšanas līdzekļiem, tostarp arī elektroniskajiem maksāšanas līdzekļiem, savukārt 193.¹ pants paredz kriminālatbildību par datu, programmatūras un iekārtu iegūšanu, izgatavošanu, izplatīšanu, izmantošanu un glabāšanu nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem.

Maksāšanas līdzekļa, tostarp arī elektroniskā vai bezskaidras naudas (non-cash payment), definīciju sniedz Kredītiestāžu likums. Minētā likuma 1. panta 38. punktā maksāšanas līdzeklis tiek definēts kā līdzeklis (atsevišķi vai kopā ar citu maksāšanas līdzekli) vai maksājuma instruments, kurš ļauj tā lietotājiem saņemt skaidru naudu vai citas lietas, saņemt vai veikt maksājumus, dot rīkojumu naudas līdzekļu pārvedumam vai apstiprināt naudas līdzekļu pārvedumu un kuru kā maksāšanas līdzekli pieņem arī tās personas, kas nav laidušas apgrozībā šo maksāšanas līdzekli. Par maksāšanas līdzekļiem uzskata skaidru naudu, čekus, maksājumu kartes (kredītkarte, debetkarte un citas tamlīdzīgas kartes), bankomātu kartes, maksājuma dokumentus, elektronisko naudu, attālinātu elektronisko kredītiestāžu operāciju (globālajā datortīklā vai izmantojot datoru vai tālruni) programmatūru un citus tamlīdzīgus līdzekļus. Var piekrist A. Berezinam, ka maksāšanas līdzeklis KL 193. un 193.¹ panta izpratnē ir saistāms tikai ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekli.² Tāpēc rakstā netiks apskatīti jautājumi, kas saistīti ar skaidras naudas apriti, jo tos pamatā reglamentē Krimināllikuma 192. pants.

Eiropas Savienības Padomes 2001. gada 28. maija Pamatlēmuma par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem³ 1. pantā bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis definēts kā "materiāls līdzeklis, [..] kas savu īpatnību dēļ viens pats vai kopā ar citu (maksāšanas) līdzekli ļauj tā turētājam vai lietotājam pārskaitīt naudu vai monetāru vērtību, kā, piemēram, kredītkartes, eiročeku kartes, citas finanšu iestāžu izdotas kartes, ceļojuma čeki, eiročeki, citi čeki un vekseļi, kas ir aizsargāti pret imitāciju vai negodīgu izmantošanu, piemēram, ar noformējumu, kodu vai parakstu". Kā redzams no šīs definīcijas, tā neietver darījumus, kas veikti elektroniskā bankā. Autors apskatīs arī citu valstu pieredzi saistībā ar termina "maksāšanas līdzeklis" saturu.

2006. gada Augstākās tiesas vispārinājumā "Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem"⁴ (turpmāk tekstā – Vispārinājums) plaši tika apskatīti jautājumi par tādiem maksājumu līdzekļiem kā kredītkartes, debetkartes, ceļojumu čeki un citi līdzekļi, kas aizsargāti pret imitāciju vai negodīgu izmantošanu, un secināts, ka šī nozieguma priekšmeta izpratne un kvalifikācija tiesu praksē problēmas nav radījusi. Līdz ar to jautājumi, kas saistīti ar minēto priekšmetu nelikumīgu izmantošanu, tiks vērtēti tikai ar bankas piešķirto tiesību identifikatoru – datu, kas dod tiesības izmantot maksāšanas līdzekli, kvalifikācijas problēmām. Tāpēc raksta galvenais uzdevums ir izvērtēt tādus nodarījumus, kas saistīti ar bankas pakalpojumiem tiešsaistē, kuros maksātājs, autentificējoties bankas datorsistēmā, izmanto internetbankas programmatūru maksāšanas līdzekļa izveidošanai. Šos maksājumus sauc par maksājumiem internetā vai e-maksājumiem.⁵

Pie maksājumiem e-vidē (internetā) pieskaita attālinātu maksājumu kartes darījumu; uz bankas pakalpojumiem tiešsaistē balstītu kredīta pārvedumu vai tiešo debetu, kuros maksātājs izmanto tiešsaistes bankas portālu identifikācijai; maksājumus caur e-pakalpojumu sniedzējiem, pie kuriem patērētājam ir atvērts individuāls konts, piemēram, e-maksājums "Mobilly" par autostāvvietas izmantošanu; mobilās bankas pakalpojumus u.c., kur pakalpojumu apjoms ir atkarīgs no autentificēšanās bankas automatizētajā datu apstrādes sistēmā.