Eiropas integrācijas procesam tomēr ir bijusi pozitīva ietekme uz kopdzīves regulējuma attīstību. Tas radīja jaunus izaicinājumus starptautiskām privāttiesībām: unificēto un harmonizēto Eiropas privāttiesību papildināšanu, Eiropas tiesību zinātnes attīstību. Harmonizācija un unifikācija tradicionāli notiek tādās jomās kā komerctiesības, civiltiesības, it īpaši saistību tiesības, izveidojot Eiropas kontrakta tiesību principus, patērētāju, kolīziju tiesības utt. Ģimenes tiesības tā dēvēto kultūras ierobežojumu dēļ ilgu laiku līdz šim brīdim ir gandrīz pilnībā izkritušas no salīdzinošā pētnieciskā procesa.

Pēdējos gados ģimenes tiesības ir strauji pārvērtušās par salīdzinošo tiesību, kā arī harmonizācijas (starptautisko attiecību jomā – arī unifikācijas) subjektu. Šajā attīstības procesā izšķiroša loma bijusi vienlīdzības un nediskriminācijas principiem, ko apstiprināja Eiropas Padome (turpmāk – EP), ES Tiesa (turpmāk – EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT).

Mūsdienās par kopdzīves pievilcīgajiem aspektiem kļuvuši dažādi apsvērumi. Pirmkārt, izbeidzot attiecības, nav nepieciešama atsevišķās valstīs potenciāli dārgā laulības šķiršanas procedūra, izvairoties arī no šķiršanās sekām, ja, piemēram, tiek sadalīts kopdzīves laikā iegādātais īpašums vai pieprasīti līdzekļi iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai. Tāpat kopdzīves partneriem, kuri apzināti pieiet šādas savienības izveidei, ir iespējams noregulēt savu attiecību pamatjautājumus atsevišķā līgumā, kaut arī iztiesāto lietu skaits liecina, ka, uzsākot kopdzīvi, partneri kopdzīves potenciālās negatīvās sekas, it īpaši savienības izbeigšanas gadījumā, nevērtē kritiski. Treškārt, pāri, kuriem ir interese par ienākuma nodokļu atvieglojumiem saistībā ar savu statusu, parasti var izmantot kopīgas nodokļu atmaksas shēmas, ko attiecina uz laulātajiem (piemēram, Francijā). Papildus daži pētnieki³ uzsver, ka feministes kopdzīvē saskata brīvību no tradicionālas vīriešu dominēšanas laulībā.

Aspekti, kuri rosina plašas juridiskas diskusijas, citu starpā ir šādi: 1) kopdzīves partnera juridiskā statusa noteikšana attiecībā pret citu partneri un šāda pāra vietas definēšana attiecībā pret sabiedrību un laulību; 2) partneriem piešķiramo pienākumu un tiesību apjoms, ja salīdzina ar tādiem, kurus likums parasti nodrošina laulātajiem; 3) efektīva dokumentāla pierādīšana, vai personu starpā pastāvēja kopdzīve, kaut arī laulība nebija noslēgta; 4) vai valstij, ja tā nacionālā līmenī neatzīst kopdzīvi, ir pienākums atzīt tādu statusu, kuru ir piešķīrusi cita valsts.

Doktrināli veidojas divas diametrāli pretējas pieejas sociālās īstenības nepieciešamībai likumīgā ceļā noregulēt personu attiecības, kuras veido kopdzīvi. No vienas puses, tiek norādīts uz laulības kā institūta nozīmes un skaita samazināšanos,⁴ kas izraisa diskusijas par kopdzīves preferenci ģimenes modeļa izvēlei bērnu vecākiem, jo laulība varētu kļūt nenozīmīga no uzņemamo saistību viedokļa.⁵ Tāpat laulātie un kopdzīves partneri jau sākotnēji sagaida no savām attiecībām atšķirīgus rezultātus.