Sākotnēji šo rakstu bija plānots veltīt problēmjautājumam par kvalifikāciju Krimināllikuma izpratnē – vai tiek izdarīta krāpšana pēc Krimināllikuma 177. panta, vai arī ir notikusi izvairīšanās no nodokļu nomaksas atbilstoši Krimināllikuma 218. pantam, ja uzņēmumi (PVN maksātāju reģistrā reģistrētas personas) deklarē fiktīvus darījumus, iegūstot fiktīvu priekšnodokli.

Taču, iedziļinoties šajā kvalifikācijas jautājumā un diskutējot par to ar kriminālprocesos iesaistītajām personām, secināju, ka katrai pusei ir savi argumenti par labu vienam vai otram Krimināllikuma pantam, taču abas puses ir pretējās pozīcijās, jo atšķirīgi interpretē ar nodokļu maksāšanu (nomaksu?) saistītos pamatjēdzienus. Tāpēc, manuprāt, juristi nespēj vienoties par kvalifikāciju, ja deklarēts fiktīvs priekšnodoklis, jo pusēm ir atšķirīgs pamatjēdzienu tulkojums un izpratne. Līdz ar to, lai lemtu par izdarītā atbilstību tām vai citām Krimināllikuma normām, vispirms ir jānoskaidro pamatjēdzieni.

Tātad Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments ir norādījis kritērijus abu iepriekš minēto noziegumu nošķiršanai, proti: "Būtiska atšķirība, kas norobežo šos divus noziedzīgos nodarījumus, ir tā, ka, izdarot Krimināllikuma 177. pantā (krāpšana) paredzēto noziedzīgo nodarījumu, vainīgā persona iegūst svešu mantu.