Vispirms gribētos lūgt katru sarunas dalībnieku formulēt, jūsuprāt, būtiskākās publiskā iepirkuma problēmas un to cēloņus Latvijā.

D. Gaile: Manuprāt, vispirms tā ir mainīgā un sarežģītā likumdošana un no tās izrietošā publiskā iepirkuma pasūtītāju nekompetence, jo ļoti bieži iepirkuma speciālisti diemžēl nespēj likuma tekstu izlasīt un uztvert. Otra problēma ir tā, ka priekšlikumi grozījumiem likumos ļoti bieži tiek doti pēdējā brīdī, kad likums jau virzās uz otro vai pat trešo lasījumu, un tie nav izdiskutēti, saskaņoti ar citām normām, kā arī nav apspriesti ar sociālajiem partneriem. Tas var novest pie situācijas, kad jauns regulējums, kas ir ielikts likumā ar milzīgu entuziasmu, nevar darboties, jo tam, piemēram, nav praktiskās īstenošanas mehānisma – mokās gan pasūtītāji, gan arī mēs birojā, cenzdamies izdomāt, kā tas varētu darboties.

Savukārt praksē vienmēr trūkst trīs lietu: zināšanu, naudas un laika. Pirmkārt, tas ir jau minētais iepirkuma speciālistu kompetences jautājums. Otrkārt, daudzas iepirkuma procedūras tiek izsludinātas pēdējā brīdī, un tādējādi katra pārsūdzība izvēršas par lielu risku visam iepirkumam. Sāpīgs piemērs šeit vienmēr ir iepirkumi par Eiropas Savienības fondu naudu, jo tur ir noteikts ļoti stingrs laika grafiks. Lai tajā iekļautos, nereti tiek izsludināti iepirkumi ar pusgataviem nolikumiem, pēc tam sākas nolikumu labošana.

M. Oga: Es ikdienā saskaros ar pārsūdzībām, vadu iesniegumu izskatīšanas sēdes. Te varu iezīmēt šādas problēmas. Pirmkārt, iepirkumu organizētāju nespēja domāt vismaz piecus soļus uz priekšu. Jebkura lēmuma pieņemšana iepirkumu procesā izraisa noteiktas sekas, diemžēl pasūtītāji to visbiežāk neapzinās. Otrkārt, vēloties iegūt pēc iespējas labāku preci vai pakalpojumu, pasūtītāji nereti izvirza nolikumos pārāk sarežģītas prasības, kuras pēc tam paši nespēj nedz novērtēt, nedz izskaidrot konkursa dalībniekiem un IUB. Treškārt, protams, kompetences problēma – galvenokārt neprasme pamatot iepirkuma procesā pieņemtos lēmumus. Tas izpaužas pārsūdzību gadījumos: kad mēs jautājam, kāpēc pieņemts kāds konkrēts lēmums, ļoti bieži pasūtītājs nespēj uz to atbildēt.

D. Smilktena: Pievienojos D. Gailes nosauktajām problēmām. Vēl tikai papildinot – problēma, manuprāt, ir arī latviešu mentalitātei raksturīgā vēlme visu noregulēt sīkāk un izdarīt stingrāk, nekā tiek prasīts normatīvajos aktos.

M. Logins: Raugoties no mana kā publisko iepirkumu jomā praktizējoša advokāta skatpunkta, liela daļa problēmu sākas ar nekvalitatīvi sagatavotām tehniskajām specifikācijām un citu iepirkuma dokumentāciju. Tas nereti ir saistīts ar nepietiekamu vērību iepirkuma sagatavošanas un plānošanas darbam, tirgū esošo piedāvājumu izpēti u. tml. Otrs aspekts varētu būt iepirkuma speciālistu nepietiekamā kvalifikācija. Man nav zināma neviena izglītības iestāde Latvijā, kas nodrošinātu šādu apmācību. Turpretī vairākās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs iepirkuma speciālists ir atsevišķa profesija, kas nozīmē kompleksu prasmju un iemaņu kopumu un aptver juridiskas, ekonomiskas un projektu vadības zināšanas.

Otra problēma, ko es kā Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāvis vēlētos īpaši iezīmēt un kas ir izkristalizējusies šīs padomes darba grupas apspriedēs, - ir iepirkumi, kurus veic sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji zem likumā noteiktajām minimālajām līgumcenu robežām jeb tā sauktajiem “sliekšņiem”, zem kuriem netiek piemēroti kontroles mehānismi. Latvijā sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem šis slieksnis ir tāds pats kā ES direktīvā, kaut gan citās jomās, piemēram, tā sauktajos klasiskajos iepirkumos, Latvijā parasti šie sliekšņi ir ievērojami zemāki mūsu ekonomiskās situācijas un salīdzinoši nelielā tirgus dēļ. Tādējādi atbilstoši publicētajiem statistikas datiem vairāk nekā 50 % no saviem līdzekļiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji tērē, vispār nepiemērojot iepirkuma procedūru. Ārvalstu investoru padome saskata to kā ļoti nozīmīgu problēmu, un, manuprāt, šeit būt nepieciešama stingrāka publiskā finansējuma izlietojuma uzraudzība un stingrāk noteiktas procedūras.